Pētījuma ietvaros uzmanība pievērsta ne tikai emigrējušajiem latviešiem, bet arī mazākumtautībām. Andra Saulīša pārziņā bija 15 intervijas ASV, no kurām trīs respondenti bija no mazākumtautību vidus. Viņi visi ir Latvijas patrioti, kaut gan Latvijā nedzīvo jau vairāk nekā desmit gadus.

Valsts Kancelejas pasūtītā Latvijas mazākumtautību iedzīvotāju aptauja «Piederības sajūta Latvijai», kuru veica tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS, izsauca ne mazums viļņošanos sabiedrībā. Vislielākās šaubas sēja augstais patriotu skaits mazākumtautību vidū, proti, 64% aptaujāto atzina sevi par Latvijas patriotiem. Kā mazākumtautības izprot patriotismu? Daļēji atbildi var sameklēt jau šobrīd veiktajās intervijās ar Latvijas valstspiederīgajiem emigrantiem.

«Neviens mani nepiespiedīs atteikties no Latvijas pilsonības,»

man teica viena no respondentēm, kura nesen ieguva arī ASV pilsonību un nu ir dubultpilsone. Manā skatījumā, viņas attieksme visspilgtāk no visiem trijiem mazākumtautību respondentiem ilustrē to patriotismu, kurš pastāv Latvijas mazākumtautību vidū, ar visām tām pretrunām un iespējām. Latviešu valodu viņa ir nedaudz piemirsusi, bet labprāt izmantoja iespēju to atsvaidzināt sarunā ar mani, jo šovasar pirmo reizi atkal apciemoja Latviju.

Savam dēlam, Latvijas pilsonim, kura tēvs ir ukrainis, nedz latviešu, nedz krievu valodu viņa nemāca un nemācīs. Viņa uzsver, ka tai jābūt paša dēla izvēlei un gribai jebkuru no valodām apgūt. Patriotisms nebalstās valodā, bet gan apziņā, no kurienes viņa ir nākusi un kur ir viņas saknes. Tas sasaucas ar iepriekšminētās SKDS veiktās aptaujas rezultātiem, kas apliecina, ka identitāti veido ģimene (90% aptaujāto tas ir vissvarīgākais vai otrs svarīgākais aspekts pašidentifikācijā) un to salīdzinoši maz ietekmē tautība (19%) vai valoda (14%).

Viņa uzsver, ka nav no Krievijas un ar šo valsti viņai nav daudz kopīga.

«Man ir ļoti svarīgi, ka cilvēki mani uzskata par latvieti. Man nepatīk, ja viņi domā, ka esmu no Krievijas,»

viņa teica, runājot par to, kā amerikāņi uztver viņas izcelsmi. Lepnums viņas balsī ieskanas, kad viņa piemin paziņas no bijušajām PSRS republikām un Krievijas, kuru ieskatā Latvija ir tālu priekšā Krievijai. Viņa izsakās pozitīvi par Latviju un tās kultūru. Dēlam viņa ir skaidrojusi Latvijas okupācijas faktu un uzsver, ka tā nav nesusi labumu Latvijai.

Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka ir krieviete no Latvijas. Tas nozīmē, ka nedz Krievijas krieviem viņa ir īsta krieviete, nedz latviešiem – latviete. Jūtams, ka šī labilā identitāte, esot krievietei no Latvijas, viņu attur no sazināšanās ar latviešu diasporas organizācijām un iesaistīšanos to rīkotajās aktivitātēs. Tomēr viņa labprāt svin Jāņus, bet līdz šim to darījusi savu amerikāņu draugu lokā, kurus aicina pie sevis ciemos Līgo vakarā un stāsta par latviešu tradīcijām.

Patriotisms var izpausties dažādi, tāpat, nenoliedzami, dzīve emigrācijā to ietekmē. Tomēr viens ir skaidrs – mazākumtautību vidū ir ļoti daudz tādu, kuri labprāt vēlētos iekļauties un iesaistīties, piederēt Latvijai. Latvijas valstij būtu nepieciešams to veicināt, uzsverot tās patriotisma šķautnes, kuras mazākumtautības uzskata par svarīgām: Latvijas tradīcijas, kultūra, demokrātija un attīstība iepretim mūsu Austrumu kaimiņam. Ja vēl atmestu aizdomu un šaubu ēnu, Latvijas patriotu skaits tikai pieaugtu un arī latviešu valodu mazākumtautības nepiemirstu.