Manu uzmanību ir piesaistījusi emigrantu abstraktā neapmierinātība ar Latvijas sociālo kārtību, kas parādās publiskajā telpā. Tā izpaužas kā visnotaļ aizmiglota sabiedrības kritika. Un, šķiet, Latvijas masu mediji gan pieņem šīs kritikas nenoteiktību, gan arī nostiprina to kā normālu diskursīvo praksi, ziņojot par emigrāciju.
Mediju vēstījumi liecina, ka disfunkcionālās cilvēciskās attiecības Latvijā ir visai gaisīgs, bet tajā pašā brīdī gana spēcīgs iegansts, lai lauki tukšotos un lai cilvēki jaunajā mītnes zemē saglabātu neapmierinātību ar Latviju. Annas stāstā, ar kuru sastapos kādā interneta portālā, tiek uzsvērts, ka Latvijā viņu allaž pavadot sajūta, ka ir «ko sliktu izdarījusi». Ko tas nozīmē — izdarīt sliktu?
Anna taču vienlaikus norāda, ka viņai Latvija nozīmē arī draugus un «savu zemi». Tātad ģimene un draugi medijos ir pretstats riebumu raisošajām sociālajām attiecībām. Tas man atgādina arī nesenu sarunu ar kādu pusmūža vīrieti, kuram veikalā iedevu 14 santīmus, lai sanāktu divlitrīgajai alus pudelei. «Jābrauc atpakaļ uz Angliju. Anglijā ir pilnīgi cits gaiss,» viņš man sacīja, iznākot no veikala. Vienlaikus gan vīrietis pieminēja, ka šeit viņam ir bērni un dzīvoklis. Par spīti tam «gaiss» šeit acīmredzot ir samaitāts, un tādēļ viņš plāno doties prom. Gaisa metafora, šķiet, ir arī domāšanas robežšķirtne starp sociāli piesātinātu vidi, no vienas puses, un izretinātām un izsīkstošām sociālajām attiecībām, no otras puses. Ja pirmā tiek asociēta ar iespējamo mītneszemi, tad otrā — ar Latviju. Šādu tonalitāti nesen saklausīju arī divu divdesmitgadnieču sarunā kafejnīcā. Uz draudzenes paziņoto, ka viņa dodas strādāt ārpus Latvijas, otra meitene spontāni reaģēja: «Ai, jābrauc man arī būs projām… te jau vairs neviena nav.»
Kas ir šis sociālo attiecību starpslānis, kas dažādu paaudžu (potenciālajos) emigrantos uztur frustrāciju, kas «gaisu» šeit padara spiedīgu, vairo vainas sajūtu, rada sociāla tukšuma un pamestības apziņu? Latvijas mediji šo slāni identificē, bet necenšas to atsegt, lokalizēt un kontekstualizēt, parādot, kādos brīžos un kāpēc tas veicina sajūtu, «ka esmu kaut ko sliktu izdarījis» un ka šejienes «gaiss» mani smacē nost. Tādēļ būtisks pieturas aspekts, kuru Latvijas emigrantu izteikumos vērts dziļāk pētīt, ir sociālās kontroles kritika. Citiem vārdiem,
izšķiroši svarīgi ir saprast, vai un kā caur emigrantu kritiku publiskajā telpā ienāk konkrēti sociālās kontroles subjekti: noteiktas grupas vai indivīdi? Un kādas sociālās kontroles prakses tiek kritizētas?
Annas un veikalā sastaptā vīrieša stāstos Lielbritānija bez šaubām parādās kā Latvijai raksturīgās sociālās kontroles subversija. Lielbritānijā visi ir smaidīgi un turpina būt smaidīgi, pat ja esi «ko sliktu izdarījis». Tas man atsauc atmiņā arī sarunu ar sociālantropoloģi Daci Dzenovsku, kas trīs gadu garumā ir pētījusi, kā iedzīvotāji sadzīvo ar Latvijas lauku iztukšošanos. Dace Latvijas nacionālo identitāti aplūko kā sociālo kontraktu, proti, iedzīvotāji nerakstītā veidā ir vienojušies par noteiktu vēsturiski izveidojušos sociālo attiecību tipu. Ja seko šādai loģikai, iespējams, ka Latvijas sabiedrībā sociālais kontrakts ir pārāk neelastīgs, pārāk konservatīvs, pārāk uzmācīgs. Tomēr kādas tieši tēmas Latvijas sabiedrībā objektivē šādus priekšstatus par sociālo kontraktu? Vai tā ir individuālās autonomijas ierobežošanas tēma, kas, iespējams, parādās Annas un veikalā sastaptā vīra stāstā? Vai tieši otrādi — komunitārisma vērtību deficīts? Latvijas medijos atbildes paliek noklusējuma zonā. Tādējādi,
Latvijas sociālajam kontraktam pretnostatot jauno mītnes zemju sociālo kontraktu, mediji veido labvēlīgus apstākļus polemizējošai un sentimentālai, nevis analītiskai un lietišķai komunikācijai par nopietnu problēmu.
Šāda polemizējoša komunikācija rada pārliecinošas bināras attiecības, bet necenšas iedziļināties, kas tieši sociālo attiecību kontekstā Latviju padara par pretmetu un negatīvās pieredzes lauku. Vienlaikus, analizējot medijus, turpmāk īpašu uzmanību ir jāpievērš tiem gadījumiem, kad emigrantu riebums pret Latvijas sociālo kārtību tiek aplūkots tuvplānā.