2015. gads iekļauts UNESCO mantojuma kalendārā kā Raiņa un Aspazijas gads. Paceļot 1931. gadā iznākušo grāmatu «J. Rainis. Dzīve un darbi» pārsteidz, cik ļoti daudzas no problēmām, par kurām 20. gadsimta 20. gados runāja Rainis, ir raksturīgas mūsu valstij arī šodien. Šai nelielajā apskatā gribu pievērsties tam, kādēļ manuprāt tieši šodien ir jo īpaši būtiski atcerēties Raini un ar skaidru prātu, pāri politiskajām peripetijām un šaurām grupu interesēm, saprast, uz kurieni Latvija kā valsts dodas.

Situācija izglītības jomā

Izglītības un zinātnes finansējums Latvijā ir viens no ļoti sāpīgiem un pēdējā laikā īpaši aktualizētiem jautājumiem. Kā iegansts finansējuma būtiskai nepaaugstināšanai tiek izmantots gan arguments par neskaidru finansēšanas modeli, neefektīvu esošā finansējuma izlietojumu vai kvalitātes problēmām pašu skolotāju darbā. Neapšaubot, ka reformas Latvijas izglītības sistēmā ir nepieciešamas, nedrīkstam aizmirst faktu, ka valsts budžeta finansējums izglītībai Latvijā no IKP ir zem Eiropas vidējā līmeņa, tas ir zemāks nekā mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, turklāt īpaši nožēlojams ir augstākās izglītības un zinātnes finansējums.

Tikko publicētie OECD dati liecina, ka Latvija uz vienu skolēnu/studentu no sākotnējās līdz augstākajai izglītībai tērē tikai 58% no tā, ko šim mērķim tērē Igaunija, par trešdaļu mazāk nekā Krievija un gandrīz divas reizes mazāk nekā Polija un Čehija, nemaz nerunājot par Rietumeiropas valstīm. ¹ Tai pat laikā plānošanas dokumentos (piem., Latvijas Nacionālajā Attīstības Plānā 2014.–2020. gadam un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam) pastāvīgi tiek uzsvērts, ka Latvijas attīstības ceļš ir zināšanu-ietilpīga uz inovācijām un cilvēkkapitālu balstīta ekonomika.

Šī acīm redzami pretrunīgā pozīcija liecina vai nu par cinisku populismu vai arī vienkārši elementāras izpratnes trūkumu par ekonomikas likumsakarībām. Tikai naivais var cerēt, ka zemais finansējums daudzu gadu garumā neatsauksies (un jau nav atsaucies) uz izglītības kvalitāti un ka šādos apstākļos gluži kā no zila gaisa radīsies inovācijas, izgudrojumi un visi tie labumi, kas pietuvinās Latviju Rietumeiropas dzīves līmenim.

Interesanti, ka sabiedrības ticība izglītības kvalitātei Latvijā vēl nav gluži zudusi. International Social Survey Programme (ISSP) 2014. gada pētījums liecina, ka skalā no 0 līdz 10, vidēji izglītības sistēmu iedzīvotāji Latvijā novērtē ar 6,9. Latvijas emigrantu kopienas pētījums liecina, ka mūsu emigrantu kopienu vidū Latvijas izglītības kvalitāte tiek novērtēta ar 4,8 – nedaudz zemāk nekā vidēji mītnes zemēs, kur apmetušies mūsu tautieši (5,2) ² . Priekšstats par izglītības kvalitātes atšķirībām arvien vairāk jauniešu liek izvēlēties studijas ārvalstīs.

Atcerēsimies vēsturi

Krīzes laikā tieši izglītības un kultūras sfērai finansējuma samazinājums bija viens no lielākajiem, un tas joprojām nav atgriezies pirmskrīzes līmenī. Intresanti, ka par ļoti līdzīgu situāciju un politiķu necieņu pret izglītību 20. gs. 20. gados runā arī Rainis. Gan toreiz, gan mūsdienās par samazināto finansējumu izglītībai un kultūrai runā kā zināmu «pārejas laiku» krīzes apstākļos, runā par ierobežoto budžetu un citām prioritātēm – drošību, izlūkošanu. Bet tiek aizmirsts, ka daudzas no problēmām tieši sakņojas nepietiekamā atbalstā izglītībai un pastāvīgā humanitārās jomas (kultūras, vēstures, literatūras, mākslas u.c.) noniecināšanā un noplicināšanā, pāri visam nostādot ‘ekonomisko konkurētspēju’ un mehānisku ‘indivīdu sagatavošanu darba tirgum’.

Savā uzrunā Saeimā Rainis saka ³ :

«Tika aizrādīts lielās runās, ka valstij esot citi svarīgāki uzdevumi nekā skolotāju apgādāšana. [..] Ja taupīt, tad labā puse grib vispirms taupīt pie skolotājiem un pie kultūras. Es domāju, taisni pretēji, ka vismazāk vajag taupīt pie kultūras uzdevumiem, bet vajaga atrast citur kur taupīt. [..] Kultura pavairo netik vien garīgas spējas, bet tā pavairo arī materialas spējas tautā. Ja mūsu kultura būtu apgādāta, tad jūs varētu ietaupīt daudzus citus izdevumus. Bet ja jūs gribat taupīt pie tautas kulturas, tad ar to jūs taisni izšķēržat tautas mantu. Pie tautas izglītības nevar taupīt.» (368.–369. lpp).

Rainis turpina:

«Tika aizrādīts arī tas, ka jūs izdodat daudz liekas naudas priekš reprezentacijām. Es negribu te ilgāk kavēties, bet aizrādīt tik vienu. Šī reprezentacija esot vajadzīga priekš cienības ieviešanas ārējām valstīm. Man no ārējo valstu priekšstāvjiem tika teikts, ka mūsu lielā lepnība ir priekš viņiem nevis imponējoša, bet jocīga. To es varu teikt no savas prakses. Tā tad, panākt de jure atzīšanu ar lielu lepnību būs grūti iespējams. Bet pasaule mūs gan atzīs, kad mūsu kultūra augstu pacelsies» (369.–370. lpp).

Kāda nākotne Latvijai?

Laikā, kad Latvijā dzīvoja un darbojās Rainis, viņš un viņa laikabiedri — literāti kaislīgi iestājās par to, ka katras tautas izaugsmes pamatā ir izglītība un cieņa pret savu valodu, kultūru un vēsturi. Viņiem tas bija pašsaprotams mērķis, ceļš uz nācijas veidošanu un izaugsmi. Bet mūsdienu Latvijā? Neviena no partijām nav iestājusies par izglītību un kultūru kā prioritārām. Finansējums izglītībai Latvijā šobrīd ir apkaunojoši zems, kultūra cīnās par izdzīvošanu, vēsturniekiem un folkloristiem pastāvīgi jāpamato sava eksistence, antiintelektuālisms kļuvis par cienījamu pozīciju, intelektuāļi, kas varētu rosināt masas domāt un spriest politiski, izmainījušies sīknaudā… Vai kļūsim par mazu, bet izglītotu un sevi cienošu kultūras nāciju, jeb izvēlēsimies ceļu, kas var novest tikai un vienīgi pie provinciālas eksistences otrās sķiras statusā Eiropas perifērijā?

Rakstītais atspoguļo tikai un vienīgi autores personīgo viedokli, nevis autores pārstāvētās universitātes, organizācijas vai valdības viedokli.