Pēc Brexit referenduma daudzviet Lielbritānijā tik tiešām pieauga rasistisku vai ar etnisko piederību saistītu naida noziegumu (turpmāk tekstā — etniskā naida noziegumu) skaits. To apliecina ne tikai emocionāli mediju stāsti, bet arī statistika. Šogad publiskotais ziņojums «Naida noziegumu statistika» piedāvā detalizētu analīzi par Lielbritānijā pastrādāto noziegumu dinamiku (1. grafiks). Apkopotā informācija liecina, ka 2016. gadā pirmsreferenduma kampaņas laikā un īsi pēc referenduma Anglijas un Velsas policija reģistrēja krietni vairāk rasistiski (t.sk. etniski) vai reliģiski motivētus naida noziegumus nekā pirms referenduma. Nākamajos mēnešos šis skaits gan strauji samazinājās, un viss it kā atgriezās ierastajās sliedēs. Taču 2017. gada pavasarī un vasarā, kad Londonu un Mančestru skāra terorakti, Anglijā un Velsā tika pieredzēts jauns naida noziegumu uzplaiksnījums, kas atkārtojās arī 2018. gada pavasarī un vasarā.

Skotijā un Ziemeļīrijā naida noziegumu uzskaitē tiek izmantota citādāka metodoloģija, kas liedz salīdzināt situāciju ar Velsu un Angliju. Taču, aplūkojot katru reģionu atsevišķi, nevar nepamanīt, ka naida noziegumiem Skotijā un Ziemeļīrijā nav augšupejoša tendence. Tas kopumā ļauj piesardzīgi secināt, ka pēdējo gadu pieaugošā agresija pret iebraucējiem nav saistāma tikai ar Brexit. Tāpat šie dati liek domāt par reģionālām atšķirībām attiecībā uz pretimigrantu noskaņojuma intensitāti gan tiešā saskarsmē, gan interneta vidē.

Lielbritānijas statistika diemžēl neļauj spriest par naida noziegumu upuru etnisko struktūru, taču tā atklāj, ka Anglijā un Velsā etniskā naida noziegumi visbiežāk tiek reģistrēti Rietumjorkšīrā, Mančesteras apkaimē, Londonas apkaimē, Vestmidlendā — teritorijās, kur jau vēsturiski ir bijis salīdzinoši augstāks imigrantu īpatsvars un kur dzīvo daudzi Latvijas valstspiederīgie. Šīs vietas ir saistītas arī ar mana pēcdoktorantūras pētniecības projekta lauka darbu, kuru uzsāku 2018. gadā.

Pēc Brexit referenduma Lielbritānijā dzīvojošo latviešu populārākajās Facebook vietnēs (piemēram, «Latvians in the UK» vai «Latvieši Anglijā») ik pa laikam ir parādījušies stāsti par britu attieksmes saasināšanos pret iebraucējiem, ko uz savas ādas ir izjutuši arī latvieši. Tomēr itin bieži šo tiešsaistes diskusiju dalībnieki cenšas neitralizēt pretimigrantu izlēcienus, nesaistot tos ar Brexit vai arī iebilstot pret mēģinājumiem vispārināt individuālu negatīvo pieredzi. Brīžiem pat rodas iespaids, ka pretimigrantu attieksmes pieredze tiek mērķtiecīgi izslēgta no publiski apspriežamo tēmu loka un padarīta par ne-problēmu. Šī nav-ko-celt-paniku pieeja izvirzās priekšplānā arī manās intervijās ar latviešiem, kuras veicu Lielbritānijas vidienē 2018. gada rudenī un 2019. gada pavasarī. Piemēram, Ineta — pusmūža sieviete, kas dzīvo Bornā un strādā sociālajā aprūpē, — intervijā uzsver, ka sadzīviskiem konfliktiem tagad nereti tiekot piekarināta klāt nacionalitāte, lai gan šādi konflikti esot bijuši arī pirms Brexit referenduma:

«Es domāju, ka tie [pārsvarā] ir piedzērušu cilvēku kautiņi pēc kroga vai kluba — bez nekādām nacionālām iezīmēm.»

Tiesa, Inesa arī piebilst, ka naidīga attieksme pret iebraucējiem ir raksturīgāka maziem ciematiņiem, kur pārsvarā dzīvojot angļi:

«Viņi tur ir nopirkuši māju, viņi tur dzīvo, viņi ir gados, viņi negrib un viņiem nepatīk, it sevišķi tie, kas nav baltie cilvēki.»

Šogad februārī veicu arī tiešsaistes aptauju, kurā piedalījās vairāk nekā tūkstotis Lielbritānijā dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo. Aptaujas dati liek domāt, ka Brexit spēj izraisīt trauksmi vispirms starp tiem, kas ir vājāk integrējušies britu sabiedrībā (protams, nav arī izslēgts, ka tieši Brexit referendums atsevišķos gadījumos ir radījis vai saasinājis imigrantu atsvešinātības sajūtu). Aptauja arī parāda, ka tikai neliela respondentu daļa pēc Brexit referenduma ir personiski pieredzējuši neiecietības pastiprināšanos pret iebraucējiem (2. grafiks).

Fakts, ka respondenti par neiecietību biežāk ir dzirdējuši no citiem Latvijas valstspiederīgajiem (13%), izgaismo ar Brexit saistītās pretimigrantu pieredzes mediēto raksturu, kuru kaldina gan informācijas aprite imigrantu vidū, gan britu medijos. Teorētiski šādi mediēti pieredzes stāsti var radīt t.s. praiminga efektu, iedēstot imigrantu apziņā sākotnēju izskaidrojošu matricu, kas palīdz atpazīt un kvalificēt noteiktu vietējās sabiedrības uzvedību kā agresiju pret iebraucējiem.

Reālā vai iztēlotā pretimigrantu noskaņojuma pieredze, kurā dalās Latvijas valstspiederīgie, iegūst citādākas kontūras vēsturiski iesakņotajā austrumeiropiešu diskursā. Šo diskursu Lielbritānijā caurauž negatīvi stereotipi. Par Austrumeiropas imigrantu prototipu bieži kļūst poļi, jo poļi ir visur, kā mēdz uzsvērt mani respondenti. Lielbritānijā pašlaik dzīvo apmēram 832 tūkstoši poļu, un tā ir lielākā ES dzimušo imigrantu grupa¹. Līdzīgi mitoloģizētajam poļu santehniķa tēlam, kas pagājušajā desmitgadē Francijā kļuva par metonīmu Austrumeiropas lētajam darbaspēkam, Lielbritānijas medijos un zinātniskos pētījumos poļi tiek izcelti kā redzamākie pretimigrantu retorikas un naida noziegumu upuri. Latviešu imigranti arī mēdz piesaukt poļus vai rumāņus, kad nepieciešams parādīt, pret kuriem austrumeiropiešiem briti primāri vēršas. Kad publiskajā telpā tiek sadzirdēti neglaimojoši izteikumi par austrumeiropiešiem, latviešiem, šķiet, ir ērtāk iztēloties poļus, nevis sevi kā britu nepatikas objektus; latvieši katrā ziņā nesteidz solidarizēties ar poļiem kā sociālekonomiski, kulturāli un ģeogrāfiski relatīvi tuvu imigrantu grupu, bet drīzāk ieņem klusa malā stāvētāja pozīciju.

Ņemot vērā Austrumeiropas viesstrādnieku (paš)tēlu, manuprāt, skaitliski mazākām imigrantu grupām no t.s. jaunajām ES dalībvalstīm, kā latviešiem vai lietuviešiem, ir vieglāk un tādēļ raksturīgāk iekļauties jaunajās praksēs, kas palīdz pielāgoties Brexit referenduma radītajai realitātei. Šīs imigrantu adaptācijas prakses ir pētījusi socioloģe Aija Lulle un viņas kolēģi, kuri izceļ, piemēram, imigrantu centienus padarīt sevi kulturāli neredzamus vai atbilstīgus «ideālā imigranta» tēlam; tāpat imigrantu vidū nostiprinās jaunas kulturālas un etniskas hierarhijas, kas latviešiem ļauj sevi norobežot no, piemēram, rasistiski un/vai reliģiski ierāmētajiem rumāņiem vai pakistāniešiem. Šīs jaunās adaptācijas prakses ir sociālkognitīvi drošības vārsti, ar kuriem Latvijas valstspiederīgie var mazināt britu pretimigrantu retorikas radīto spriedzi un vājināt apziņu par sevi kā tiešiem vai simboliskiem šīs retorikas un tajā balstīto prakšu upuriem. Taču jauno adaptācijas prakšu sistemātiskais raksturs arī apliecina, ka daudzi latvieši Lielbritānijā ir dažādos veidos gatavi sadzīvot un samierināties ar vēl aizvien gruzdošo pretimigrantu noskaņojumu.

Brexit referendums, pat ja ikdienas rutīnu pagaisināts, ir atstājis pamatīgu nospiedumu latviešu un citu ES imigrantu dzīves telpā. Pieņemot šo par patiesu premisu, vienlaikus ir svarīgi izvairīties no referenduma seku mitoloģizēšanas. Ilgāku laiku briedušo pretimigrantu noskaņojumu Lielbritānijas sabiedrībā patiesībā atraisīja nevis Brexit balsojums, bet ES paplašināšanās 2004. gadā un darba tirgus atvēršana cilvēkiem no jaunajām dalībvalstīm. Kopš ES paplašināšanās imigrācija ir bijusi svarīgākā tēma britu sabiedrības dienaskārtībā, un ar to ir koķetējuši daudzi politiķi². Tomēr traģikomiskā situācijas attīstība pēc Brexit referenduma ir ļāvusi pētniekiem daudz skaidrāk apjēgt pretimigrantu noskaņojuma un naida noziegumu asimetriju dažādās Lielbritānijas vietās. Šo asimetriju trāpīgi parāda Āris, kurš no Latvijas emigrēja krīzes laikā, dzīvo Londonā jau devīto gadu un vada uzņēmumu, kas nodarbojas ar ēku remontēšanu. Viņš man intervijā uzsver, ka īpaši neizjūt attieksmes maiņu no britu puse, taču «tu nevari salīdzināt Londonu ar to, kas notiek ārpusē».

Pēdējie trīs gadi ir labāk izgaismojuši arī imigrantu segmentus ar atšķirīgām iespējām reaģēt uz nelabvēlīgajiem apstākļiem. Piemēram, augsti kvalificētiem imigrantiem ir lielākas iespējas nepieņemt pretimigrācijas retoriku un prakses un emigrēt uz citu valsti, turpretī mazāk kvalificētie imigranti ir spiesti pielāgoties, jo viņu iespēju loks ir objektīvi krietni šaurāks. Tāpat var runāt par paaudžu atšķirībām. Vairāki lielākoties kvalitatīvos datos balstīti pētījumi līdz šim ir norādījuši uz otrās paaudzes Austrumeiropas imigrantu apjukumu, kas bieži paliekot nepamanīts. Brexit diskurss otrajai paaudzei (pusaudžiem un divdesmitgadniekiem), kas it kā ir sekmīgi integrējusies britu sabiedrībā, pēkšņi ikdienā daudz asāk atgādina par viņu citādību. Tas var atsvešināt un radīt sāpīgākas identitātes problēmas nekā pirmās paaudzes vājāk integrētajiem imigrantiem. Šo un citu imigrantu ikdienas dzīvē nemanāmo strukturālo atšķirību apzināšana un apzināšanās ļauj Brexit kontekstā labāk atsegt un saprast arī latviešu imigrantu atšķirīgo adaptācijas pieredzi un nākotnes plānus.

Šis bloga ieraksts ir tapis Mārtiņa Kaprāna pēcdoktorantūras pētniecības projekta «Baltijas migranti Lielbritānijā: adaptācijas stratēģijas un nākotnes scenāriji» (Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/103) ietvaros.