Notika informatīvs seminārs remigrantu bērnu vecākiem

Pasākums notika 1. augustā LU Bibliotēkas telpās. Seminārā savā pieredzē un secinājumos dalījās vairāku institūciju darbinieki, kuru darbs tiešā, vai netiešā veidā ir bijis saistīts ar Latvijā atgriezušos bērnu izglītošanu. Interesenti sanāca kopā, pateicoties domu biedru grupai sociālajā vietnē Facebook «Reemigrantu bērni Latvijas skolās», kur virtuālā vidē viens otru atrod un padomus prasa un saņem gan tās ģimenes, kuras vēl tikai plāno atgriezties Latvijā, kā arī tās, kuras jau nesen atgriezušās. Grupā aktīvi piedalās un ieteikumus sniedz arī valsts institūciju darbinieki, kuru darbs ir saistīts ar remigrējušām ģimenēm un tajā laipni aicināti pievienoties visi interesenti, kuriem rūp šis jautājums.

Seminārs tika pārraidīts arī tiešraidē, lai virtuālā vidē diskusijai varētu pievienoties ģimenes, kuras dzīvo gan citviet Latvijā, gan arī tās, kuras dzīvo ārpus Latvijas un interesējas par atgriešanos Latvijā.

Semināru uzsāka LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Grosa, kura dalījās savās sākotnējās atziņās no intervijām ar emigrējušām un remigrējušām ģimenēm pētījuma «Labklājība un integrācija migrācijas kontekstā» ietvaros. Pētniece secina, ka ir nepieciešamība pēc adaptācijas sākumposma pirmajos mēnešos kopš jaunais skolēns sācis mācīties skolā. Šajā posmā jānotiek intensīvai valodas mācīšanai, ja latviešu valodas prasmes ir vājas, lai skolēns nostiprinātu valodu, jo tā ir pamats visiem pārējiem mācību priekšmetiem. Viedokļi atšķiras par to, vai šajā periodā vajadzētu bērna sekmes vērtēt ar kontroldarbiem. Drīzāk labāk vērtēt viņa individuālo valodas izaugsmi; tādā veidā bērns arī var just gandarījumu par savu progresu.

Vidzemes reģiona remigrācijas koordinatore Ija Groza dalījās pieredzē, konsultējot ģimenes pārcelšanās procesā. Viņa stāstīja par skolu atvērtību uzņemt remigrējušos bērnus, dokumentu kārtošanu un uzņemšanas procesu kopumā. Remigrējošām ģimenēm ir ieteicams skolu izvēlē apsvērt mazākas skolas, kurām ir iespēja piedāvāt individuālāku pieeju. Skolu izvēlē ne vienmēr labākā ir kāda no bērna vecāku bērnībā apmeklētām skolām. Skolas mainās, un ir vērts domāt par to, kura skola katram individuālam bērnam būtu vispiemērotākā.

Daudzām skolām nav pieredzes strādāt ar bērniem, kas dzīvojuši citās valstīs un tādēļ arī ir bailes par to, kā viņus vislabāk mācīt. Nereti ir arī nedrošība par to, vai nevarētu tikt iespaidots skolas reitings. Var gadīties, ka skolas arī atsakās uzņemt šos bērnus, atrodot dažādus iemeslus, kāpēc tas nav iespējams. Ja vecāki ir iesnieguši skolai rakstisku iesniegumu, tad skolai ir pienākums arī atbildēt rakstiski ar pamatojumu, kāpēc bērnu nevar uzņemt. Saistībā ar dokumentu kārtošanu, Ija Groza arī skaidroja, ka, iesniedzot skolai dokumentus, nav vajadzīgs ārvalstīs izsniegtos izglītības dokumentus (liecību) tulkot un notariāli  apstiprināt.

Jāpiebilst, ka ir arī ļoti atsaucīgas skolas, kuras ir motivētas un gatavas izaicinājumam, un skolas vadība un skolotāji ar lielu atdevi iesaistās remigrantu bērnu iekļaušanā skolas vidē.

Latviešu valodas aģentūras metodiķe Ērika Pičukāne dalījās pieredzē, organizējot kursus remigrējušo bērnu skolotājiem, kur skolotāji var smelties informāciju par to, kā mācīt un labāk skolā iekļaut bērnus ar atšķirīgām latviešu valodas zināšanām, kā arī ar savu pieredzi LVA rīkotajos kursos tiek iesaistīti gan akadēmiķi, gan paši skolotāji ar pieredzi šo bērnu mācīšanā, gan arī remigrējušie vecāki, kuri ir gatavi dalīties savā stāstā par viņu bērnu skolas gaitām. Metodiķe arī sniedza ieskatu valodas aģentūras bagātā resursu klāstā, kurus bērni mājās var izmantot, un spēlējoties mācīties latviešu valodu, un vecāki var ar bērniem mājās tos pielietot valodas mācīšanā.

Privātskolas «Patnis» skolotāja Anda Štoka-Šņepste dalījās savā personīgajā pieredzē, piecus gadus mācot remigrantu bērnus. Viņas galvenā atziņa — vajag bērniem dot laiku. Skolotājam jābūt pacietīgam un jāspēj redzēt, kuros brīžos jaunpienākušajam bērnam ir jādod laiks «apsmadzeņot» informāciju, iztulkot, un tad izdomāt, kā uz jautājumu vislabāk atbildēt. Nevar no bērna uzreiz sagaidīt, ka viņš spēs atbildēt tādā pašā tempā kā citi. Viņa nekad neliek remigranta bērnam sākumposmā lasīt klasei priekšā, lai bērnam nav jājūtas neērti.

Skolotāja norādīja, ka bērniem, kas skolas gaitas sākuši citā valstī varētu būt stipras spējas zināmās jomās, kas Latvijā visu mūžu dzīvojošiem bērniem nav. Tās nepieciešams novērtēt un izcelt, ceļot jaunpienākušā bērna pašapziņu. Privātskolu priekšrocība ir mazas klases, kur var ar individuālāku pieeju strādāt ar katru bērnu. Bet paņēmienus, ko iesaka Štoka-Šņepste būtu iespējams izmantot arī lielās skolās — būt mazliet elastīgiem ar kontroldarbu pildīšanas laiku, dot jaunpienācējiem mazliet vairāk laika pildīt uzdevumus klasē, nekaunināt par to, ka bērns nezina atbildi, dot laiku apdomāties, novērtēt to, ka bērns mēģina atbildēt pēc savām spējām.

Ieteikums arī skolām atļaut vecākiem ar bērniem atnākt uz tādu kā «skolas pielaikošanas brīdi» — pāris dienas piedalīties klasē, redzēt, kliedēt bažas un iepazīties ar to, kā skola darbojas, lai vide nebūtu pilnīgi sveša. Tādā veidā arī iespējams izvērtēt, vai skola bērnam derēs vai nē.