Tāpat kā Latvijas iedzīvotāju vidū arī aizbraukušo vidū visticamāk aptuveni trešdaļa pēc tautības nav latvieši. Pastāv viedoklis, ka cittautieši vairāk kā latvieši vēlas pārcelties uz dzīvi ārvalstīs. Tomēr, domājot par saiknes uzturēšanu ar aizbraukušajiem ārzemēs vai pat viņu atgriešanos Latvijā, vai neaizmirstam par cittautiešiem? Kāda ir ārzemēs dzīvojošo Latvijas cittautiešu piederības sajūta Latvijai, vai viņu aizbraukšanas no Latvijas iemesli ir saistīti ar saspringto valodas, mazākumtautības un pilsonības jautājumu Latvijā, un vai viņi domā par atgriešanos Latvijā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklēja pētniece Iveta Jurkāne-Hobein, intervējot Latvijas aizbraucējus-cittautiešus Zviedrijā un Lielbritānijā.
Pirmkārt, spriežot pēc interviju analīzes, jāteic, ka arī cittautieši tāpat kā latvieši no Latvijas emigrē galvenokārt sociālekonomisku apstākļu, piedzīvojumu garšas dēļ vai tādēļ, ka ārvalstī jau dzīvo viņu dzīvesbiedrs/-e. Līdz ar to Latvijas cittautieši nepamet Latviju savas etniskās piederības dēļ.
Taču tajā pašā laikā Latvijas neatrisinātais mazākumtautību, valodas un pilsonības jautājums kļūst par papildus iemeslu, lai atgriešanās Latvijā netiktu nopietni apsvērta. Tas tāpēc, ka jaunajā mītnes zemē migranti var justies ne tikai ekonomiski drošāk, bet arī tāpēc, ka tur ir daudz vieglāk integrēties un viņi ir tikai vieni no daudziem citiem iebraucējiem.
Piemēram, kāds 35-gadīgs vīrietis Lielbritānijā, kas no Latvijas aizbrauca tikai dažus mēnešus pirms intervijas, teic:
Es šeit jūtos daudz mazāk kā imigrants, nekā tas bija Latvijā, kur man rādīja ar pirkstu, ka esmu krievs. Nu, ne jau tā, ka rādīja ar pirkstu, bet pats fakts. Vienalga tāda sajūta bija. Kad es aizgāju uz valsts iestādi, jo man darba dēļ vajadzēja diezgan daudz iet, tad tas bija nepatīkami.
Otrkārt, Latvijas cittautieši apzinās savas saknes Latvijā. Latvija ir un paliek viņu dzimtene, tur vēl joprojām dzīvo viņu vecāki un citi radi. Šie emigranti tāpat kā latvieši lielākā vai mazākā mērā seko notiekošajam Latvijā. Un kas nav mazsvarīgi, daudziem būtu interese par pasākumiem ārzemēs, kas domāti ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Tomēr jāatzīst, ka daudzi par tādiem pasākumiem vai nu nezināja, vai arī uzskatīja tos par latviešiem domātiem un līdz ar to neuzskatīja, ka viņi šādos latviešu diasporas pasākumos būtu gaidīti viesi. Piemēram, kādas 32-gadīgas sievietes Zviedrijā teiktais par latviešu diasporas pasākumiem:
Es it kā neesmu ne uz vienu apvainojusies […] šeit netālu ir Latviešu biedrība, bet krieviem no Latvijas nav nekā. Mēs Latviešu biedrībā it kā neesam gaidīti. Turklāt, tas jautājums pat netiek apspriests. Tāds jautājums vispār nerodas! (smejas) […] Jo tā mana latviešu draudzene ir aktīva tās biedrības locekle. Viņa ne reizi mani uz turieni nav uzaicinājusi.
Tāpat kā ārkārtīgi svarīgs aspekts minams tas, ka Latvijas cittautieši, lai arī izjūt piederību Latvijai, var nejusties piederīgi tās oficiālajam diskursam, kas saistīts ar oficiāli atzīstamām atmiņām par 20. gadsimta vēsturi:
Un kad tu skaties uz tām diasporas aktivitātēm, ir vai nu mise… bet mēs katoļi neesam. Mēs uz baznīcu vispār īsti nekad neejam. Līdz ar to mums tā uz baznīcu aiziet interesanti nav. Vai nu ir ļoti daudz tādas aktivitātes, kas ir represiju piemiņas dienas blā, blā, blā. Nu kas atkal priekš mums ir neinteresanti. Ģimenē mums represēti ir bijuši, bet vienīgi problēma, ka citā virzienā. Ne no Latvijas, bet mēs bēgām uz Latviju. (smejas) No citas puses. Bet pārējās aktivitātes, kad ir kaut kas interesants, kaut kādas tikšanās, kaut kādi teātra vakari, tad mēs aizejam. Bet daudz viņi nav.
Šis citāts no intervijas ar citu 32-gadīgu sievieti Zviedrijā, kuras vecvecāku ģimene kā Urālu vācieši bēga no Krievijas bailēs no atkārtotas izsūtīšanas savas etniskās piederības dēļ un cerībā, ka, bēgot pēc iespējas tālāk uz Rietumiem, arhīvi nespēs izceļot līdzi. Sievietes teiktais lieliski parāda, ka arī Latvijas cittautiešu ģimenes ir piedzīvojušas Padomju Savienības represijas, taču šīm atmiņām nav «vietas» pašreizējā Latvijas ierastajā vēstures naratīvā, kurā centrālā loma ir latviešu ciešanām.
Pētījums kopumā un šis nelielais ieskats tajā parāda, ka Latvijas emigrantu-cittautiešu vidū ir daudz kopīga ar latviešu transnacionālo identitāti: Latviju kā dzimteni, Latvijas garšas, kas pavada maltītes vai atmiņas par tām, Latvijas dabu un telpu, kura tiek dalīta visu starpā, Latvijas sportistu un mākslinieku sasniegumi, ko sasnieguši gan latvieši, gan cittautieši.
Tajā pašā laikā šis pētījums atklāj, ka latvieši un Latvijas sabiedrība Latvijā un ārzemēs ne vienmēr ir gatavi pieņemt atšķirīgo Latvijas iedzīvotāju vidū. Tāpēc, domājot par Latvijas diasporas politiku, nevajadzētu aizmirst, ka Latvijas aizbraucēji nav tikai latvieši. Cittautieši ir tādi paši Latvijas iedzīvotāji un pilsoņi un tāds pats resurss kā latvieši. Taču bieži vien aizmirsts resurss.