Ukrainas jaunieši Latvijā dzīvo starp divām izglītības sistēmām, divām valodām un neskaidriem nākotnes scenārijiem. Mācību izvēles piespiedu migrācijas apstākļos nav tikai akadēmisks jautājums, bet arī veids, kā ģimenes cenšas saglabāt vairākas iespējas vienlaikus. Paralēlā izglītība, valodas barjeras un nepilnīga sociālā iekļaušanās rada papildu slodzi, īpaši pusaudžiem. Pētniece Hanna Markova secina, ka «pagaidu» dzīve starp sistēmām kļuvusi par ilgstošu sociālu realitāti, kas ietekmē jauniešu identitāti un nākotnes izvēles.
Oksana Žabko analizē ukraiņu pilsoniskās līdzdalības pieaugumu Latvijā. Balstoties uz intervijām, kas veiktas ReCoM projekta ietvaros, viņa pēta, kāpēc šī pašorganizēšanās ir unikāla parādība salīdzinājumā ar citu jauno iebraucēju grupu sadrumstaloto iesaisti Eiropā. Pētniece izceļ to, kā pārvietotie ukraiņi no palīdzības meklētājiem centros kļuvuši par līderiem, kuri izmanto savu profesionālo pieredzi tiesību, izglītības un administrācijas jomās jaunajās kopienās
2015. gads iekļauts UNESCO mantojuma kalendārā kā Raiņa un Aspazijas gads. Paceļot 1931. gadā iznākušo grāmatu «J. Rainis. Dzīve un darbi» pārsteidz, cik ļoti daudzas no problēmām, par kurām 20. gadsimta 20. gados runāja Rainis, ir raksturīgas mūsu valstij arī šodien. Šai nelielajā apskatā gribu pievērsties tam, kādēļ manuprāt tieši šodien ir jo īpaši būtiski atcerēties Raini un ar skaidru prātu, pāri politiskajām peripetijām un šaurām grupu interesēm, saprast, uz kurieni Latvija kā valsts dodas.
Pēdējā laikā daudz diskusiju izraisījies saistībā ar Latvijai noteikto imigrantu kvotu. Pētījumi liecina, ka lielākā daļa sabiedrības neatbalsta bēgļu uzņemšanu (TNS 2015. gada jūnijs). Arī starptautiskie salīdzinošie pētījumi (piem., Eiropas Sociālais Pētījums (ESS), MYPLACE, u.c.) pastāvīgi apliecina, ka tieši Austrumeiropas valstu iedzīvotāju attieksme pret imigrāciju ir negatīvāka nekā citos Eiropas reģionos (Mudde, 2005; Pop-Eleches, 2010). Taču zīmīgi, ka Eiropas valstu vidū Latvija, tāpat kā daudzas citas Austrumeiropas valstis, pati ir viena no ļoti izteiktām donorvalstīm. Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotājiem. Tie ir cilvēki, kuri paši iejutušies iebraucēju lomā, pārceļoties uz dzīvi citā valstī, tādēļ interesanti kādas, salīdzinājumā ar citiem latviešiem, ir viņu domas par imigrantiem Latvijā. Ņemot vērā personīgo pieredzi, sagaidāms, ka viņu attieksme pret citiem imigrantiem būs tolerantāka un empātiskāka nekā tiem, kuriem pašiem nav migrācijas pieredzes. Būtiski arī, ka ārzemēs dzīvojošie biežāk nonāk kontaktā ar imigrantiem no citām valstīm, tādējādi mazinoties negatīvajiem stereotipiem, bailēm no svešā, un, iespējams, attieksmēm kļūstot pieņemošākām (Allport, 1954; Fetzer, 2000).
Jau rudens lapas sārtojas, jau rindā dzērves kārtojas.
Šīs Osmaņa dzejas rindas var attiecināt uz studentiem, kas pošas sākt vai turpina studijas ārvalstu augstskolās.
Līdzīgi kā dzejas rindā minētās dzērves, kuras Latvijā pavada tikai vasaru, lielākā daļa ārvalstīs studējošo Latvijas valsts piederīgo drīzāk redz sevi tuvāko piecu gadu laikā viesojamies, un nevis atgriežamies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.
Par to liecina Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta (LU FSI) pētījums par Latvijas emigrantu kopienām. Sabiedriskās politikas kontekstā tas nozīmē tendenci palielināties tai ārvalstīs augstāko izglītību ieguvušo Latvijas iedzīvotāju daļai, kas atgriešanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā atliek vai arī nemaz neplāno. Saskaņā ar UNESCO aplēsēm, četrus miljonus lielajā globālajā studentu plūsmā iekļaujas gandrīz 5000 Latvijas izcelsmes studentu 1.
Pētījuma ietvaros uzmanība pievērsta ne tikai emigrējušajiem latviešiem, bet arī mazākumtautībām. Andra Saulīša pārziņā bija 15 intervijas ASV, no kurām trīs respondenti bija no mazākumtautību vidus. Viņi visi ir Latvijas patrioti, kaut gan Latvijā nedzīvo jau vairāk nekā desmit gadus.
Valsts Kancelejas pasūtītā Latvijas mazākumtautību iedzīvotāju aptauja «Piederības sajūta Latvijai», kuru veica tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS, izsauca ne mazums viļņošanos sabiedrībā. Vislielākās šaubas sēja augstais patriotu skaits mazākumtautību vidū, proti, 64% aptaujāto atzina sevi par Latvijas patriotiem. Kā mazākumtautības izprot patriotismu? Daļēji atbildi var sameklēt jau šobrīd veiktajās intervijās ar Latvijas valstspiederīgajiem emigrantiem.
Tāpat kā Latvijas iedzīvotāju vidū arī aizbraukušo vidū visticamāk aptuveni trešdaļa pēc tautības nav latvieši. Pastāv viedoklis, ka cittautieši vairāk kā latvieši vēlas pārcelties uz dzīvi ārvalstīs. Tomēr, domājot par saiknes uzturēšanu ar aizbraukušajiem ārzemēs vai pat viņu atgriešanos Latvijā, vai neaizmirstam par cittautiešiem? Kāda ir ārzemēs dzīvojošo Latvijas cittautiešu piederības sajūta Latvijai, vai viņu aizbraukšanas no Latvijas iemesli ir saistīti ar saspringto valodas, mazākumtautības un pilsonības jautājumu Latvijā, un vai viņi domā par atgriešanos Latvijā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklēja pētniece Iveta Jurkāne-Hobein, intervējot Latvijas aizbraucējus-cittautiešus Zviedrijā un Lielbritānijā.
Kādi ir to cilvēku stāsti, kuri nevis apsver atgriešanos Latvijā, bet ir to jau izdarījuši? Pētnieces Inese Šūpule un Evija Kļave padziļinātajās intervijās ar tiem, kas jau ir atgriezušies Latvijā, jautā, kas šos cilvēkus ir mudinājis pēc vairāku gadu prombūtnes doties atpakaļ, domājams, uz mājām.
Trīsdesmit gadīgā Liene ar savu ģimeni — vīru un divām meitiņām — atgriezās Latvijā brīdī, kad saprata, ka Latvijā palikušo ģimenes locekļu un draugu dzīvi vēro kā filmā bez iespējas tajā pašiem piedalīties. Māsas bērnu un vecāku dzimšanas dienas, izlaidumi, ģimenes un draugu kopā sanākšanas, Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi — visi rosās, gatavojas, dodas ciemos viens pie otra, bet Liene ar savējiem to visu aplūko tikai sociālo tīklu fotogrāfijās. Lēmums atgriezties bija saistīts arī ar meitu izglītību un latviešu valodas prasmēm.