Zinātnieku-Dienasgrāmata on Migrācija ⇄ LV

Starp divām sistēmām: Ukrainas pārvietoto jauniešu izglītība, nenoteiktība un piederība Latvijā

info@migracija.lv (LU Filozofijas un socioloģijas institūts) — Tue, 18 Aug 2026 00:00:00 +0000

Pētījums balstīts kvalitatīvā lauka darbā Latvijā, tostarp fokusa grupās un intervijās ar Ukrainas ģimenēm Rīgā, Ādažos, Bauskā un Ogrē. Tas rāda, ka formāla piekļuve skolai vēl nenozīmē skaidru izglītības ceļu: publiskie dati ļauj redzēt uzņemšanu dažādos līmeņos, bet maz pasaka par to, cik skolēnu pabeidz posmus, turpina mācības vai paliek pārtrauktās trajektorijās.

Īpaši nozīmīgs brīdis ir izvēle pēc 9. klases, kad ģimenēm jālemj starp vispārējo vidējo un profesionālo izglītību. Šos lēmumus bieži nosaka ne tikai skolēnu intereses, bet arī ienākumu vajadzības, atbalsta pieejamība un jautājums, vai nākotne būs Latvijā, Ukrainā vai vēl citur.

Lasiet pilnu rakstu HROMADA tīkla vietnē

Kā pārvietotie ukraiņi pārvērš vēlmi rīkoties pilsoniskajā līdzdalībā Latvijā

info@migracija.lv (LU Filozofijas un socioloģijas institūts) — Sat, 25 Jul 2026 00:00:00 +0000

Rakstā detalizēti aprakstīta 14 ukraiņu dibinātu NVO izveide un pašvaldību koordinatoru amatu ieviešana kopienas vajadzību aizstāvībai. Aktīvisti ir organizējuši dzimtās valodas nodarbības, juridiskās konsultācijas un bērnu aprūpi, vienlaikus iesaistoties nacionālajās debatēs par izglītības sistēmu. Tomēr pētniece pievēršas arī šķēršļiem šī impulsa uzturēšanai, tostarp pārejai uz vienlīdzīgu konkurenci valsts grantu saņemšanai un iespējamai kopienas erozijai, indivīdiem atgriežoties mājās vai pārceļoties. Teksta noslēgumā tiek uzdots jautājums, vai šo līdzdalības modeli var pārņemt citas migrantu grupas reģionā.

Lasiet pilnu rakstu HROMADA tīkla vietnē

Par izglītību, kultūru un Raini: Quo vadis Latvija?*

info@migracija.lv (LU Filozofijas un socioloģijas institūts) — Mon, 30 Nov 2015 00:00:00 +0000

2015. gads iekļauts UNESCO mantojuma kalendārā kā Raiņa un Aspazijas gads. Paceļot 1931. gadā iznākušo grāmatu «J. Rainis. Dzīve un darbi» pārsteidz, cik ļoti daudzas no problēmām, par kurām 20. gadsimta 20. gados runāja Rainis, ir raksturīgas mūsu valstij arī šodien. Šai nelielajā apskatā gribu pievērsties tam, kādēļ manuprāt tieši šodien ir jo īpaši būtiski atcerēties Raini un ar skaidru prātu, pāri politiskajām peripetijām un šaurām grupu interesēm, saprast, uz kurieni Latvija kā valsts dodas.

Situācija izglītības jomā

Izglītības un zinātnes finansējums Latvijā ir viens no ļoti sāpīgiem un pēdējā laikā īpaši aktualizētiem jautājumiem. Kā iegansts finansējuma būtiskai nepaaugstināšanai tiek izmantots gan arguments par neskaidru finansēšanas modeli, neefektīvu esošā finansējuma izlietojumu vai kvalitātes problēmām pašu skolotāju darbā. Neapšaubot, ka reformas Latvijas izglītības sistēmā ir nepieciešamas, nedrīkstam aizmirst faktu, ka valsts budžeta finansējums izglītībai Latvijā no IKP ir zem Eiropas vidējā līmeņa, tas ir zemāks nekā mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, turklāt īpaši nožēlojams ir augstākās izglītības un zinātnes finansējums.

Tikko publicētie OECD dati liecina, ka Latvija uz vienu skolēnu/studentu no sākotnējās līdz augstākajai izglītībai tērē tikai 58% no tā, ko šim mērķim tērē Igaunija, par trešdaļu mazāk nekā Krievija un gandrīz divas reizes mazāk nekā Polija un Čehija, nemaz nerunājot par Rietumeiropas valstīm. ¹ Tai pat laikā plānošanas dokumentos (piem., Latvijas Nacionālajā Attīstības Plānā 2014.–2020. gadam un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam) pastāvīgi tiek uzsvērts, ka Latvijas attīstības ceļš ir zināšanu-ietilpīga uz inovācijām un cilvēkkapitālu balstīta ekonomika.

Šī acīm redzami pretrunīgā pozīcija liecina vai nu par cinisku populismu vai arī vienkārši elementāras izpratnes trūkumu par ekonomikas likumsakarībām. Tikai naivais var cerēt, ka zemais finansējums daudzu gadu garumā neatsauksies (un jau nav atsaucies) uz izglītības kvalitāti un ka šādos apstākļos gluži kā no zila gaisa radīsies inovācijas, izgudrojumi un visi tie labumi, kas pietuvinās Latviju Rietumeiropas dzīves līmenim.

Interesanti, ka sabiedrības ticība izglītības kvalitātei Latvijā vēl nav gluži zudusi. International Social Survey Programme (ISSP) 2014. gada pētījums liecina, ka skalā no 0 līdz 10, vidēji izglītības sistēmu iedzīvotāji Latvijā novērtē ar 6,9. Latvijas emigrantu kopienas pētījums liecina, ka mūsu emigrantu kopienu vidū Latvijas izglītības kvalitāte tiek novērtēta ar 4,8 – nedaudz zemāk nekā vidēji mītnes zemēs, kur apmetušies mūsu tautieši (5,2) ² . Priekšstats par izglītības kvalitātes atšķirībām arvien vairāk jauniešu liek izvēlēties studijas ārvalstīs.

Atcerēsimies vēsturi

Krīzes laikā tieši izglītības un kultūras sfērai finansējuma samazinājums bija viens no lielākajiem, un tas joprojām nav atgriezies pirmskrīzes līmenī. Intresanti, ka par ļoti līdzīgu situāciju un politiķu necieņu pret izglītību 20. gs. 20. gados runā arī Rainis. Gan toreiz, gan mūsdienās par samazināto finansējumu izglītībai un kultūrai runā kā zināmu «pārejas laiku» krīzes apstākļos, runā par ierobežoto budžetu un citām prioritātēm – drošību, izlūkošanu. Bet tiek aizmirsts, ka daudzas no problēmām tieši sakņojas nepietiekamā atbalstā izglītībai un pastāvīgā humanitārās jomas (kultūras, vēstures, literatūras, mākslas u.c.) noniecināšanā un noplicināšanā, pāri visam nostādot ‘ekonomisko konkurētspēju’ un mehānisku ‘indivīdu sagatavošanu darba tirgum’.

Savā uzrunā Saeimā Rainis saka ³ :

«Tika aizrādīts lielās runās, ka valstij esot citi svarīgāki uzdevumi nekā skolotāju apgādāšana. [..] Ja taupīt, tad labā puse grib vispirms taupīt pie skolotājiem un pie kultūras. Es domāju, taisni pretēji, ka vismazāk vajag taupīt pie kultūras uzdevumiem, bet vajaga atrast citur kur taupīt. [..] Kultura pavairo netik vien garīgas spējas, bet tā pavairo arī materialas spējas tautā. Ja mūsu kultura būtu apgādāta, tad jūs varētu ietaupīt daudzus citus izdevumus. Bet ja jūs gribat taupīt pie tautas kulturas, tad ar to jūs taisni izšķēržat tautas mantu. Pie tautas izglītības nevar taupīt.» (368.–369. lpp).

Rainis turpina:

«Tika aizrādīts arī tas, ka jūs izdodat daudz liekas naudas priekš reprezentacijām. Es negribu te ilgāk kavēties, bet aizrādīt tik vienu. Šī reprezentacija esot vajadzīga priekš cienības ieviešanas ārējām valstīm. Man no ārējo valstu priekšstāvjiem tika teikts, ka mūsu lielā lepnība ir priekš viņiem nevis imponējoša, bet jocīga. To es varu teikt no savas prakses. Tā tad, panākt de jure atzīšanu ar lielu lepnību būs grūti iespējams. Bet pasaule mūs gan atzīs, kad mūsu kultūra augstu pacelsies» (369.–370. lpp).

Kāda nākotne Latvijai?

Laikā, kad Latvijā dzīvoja un darbojās Rainis, viņš un viņa laikabiedri — literāti kaislīgi iestājās par to, ka katras tautas izaugsmes pamatā ir izglītība un cieņa pret savu valodu, kultūru un vēsturi. Viņiem tas bija pašsaprotams mērķis, ceļš uz nācijas veidošanu un izaugsmi. Bet mūsdienu Latvijā? Neviena no partijām nav iestājusies par izglītību un kultūru kā prioritārām. Finansējums izglītībai Latvijā šobrīd ir apkaunojoši zems, kultūra cīnās par izdzīvošanu, vēsturniekiem un folkloristiem pastāvīgi jāpamato sava eksistence, antiintelektuālisms kļuvis par cienījamu pozīciju, intelektuāļi, kas varētu rosināt masas domāt un spriest politiski, izmainījušies sīknaudā… Vai kļūsim par mazu, bet izglītotu un sevi cienošu kultūras nāciju, jeb izvēlēsimies ceļu, kas var novest tikai un vienīgi pie provinciālas eksistences otrās sķiras statusā Eiropas perifērijā?

Rakstītais atspoguļo tikai un vienīgi autores personīgo viedokli, nevis autores pārstāvētās universitātes, organizācijas vai valdības viedokli.

OECD (2015). How much is spent per student? ↩︎
Mieriņa, I. (2015). Prom no mājām, tuvāk sirdij? Kā ilgstoša atrašanās ārpus Latvijas ietekmē politiskās attieksmes un politisko procesu vērtējumu Latvijā. Akadēmiskā Dzīve 51, 24–38. ↩︎
Rainis, J (1931). Dzīve un darbi. Biografija un kopoti raksti. XI. Rīga: A.Gulbja apgāds. ↩︎

Ko par migrantiem saka mūsu emigranti?

info@migracija.lv (LU Filozofijas un socioloģijas institūts) — Wed, 09 Sep 2015 00:00:00 +0000

Pēdējā laikā daudz diskusiju izraisījies saistībā ar Latvijai noteikto imigrantu kvotu. Pētījumi liecina, ka lielākā daļa sabiedrības neatbalsta bēgļu uzņemšanu (TNS 2015. gada jūnijs). Arī starptautiskie salīdzinošie pētījumi (piem., Eiropas Sociālais Pētījums (ESS), MYPLACE, u.c.) pastāvīgi apliecina, ka tieši Austrumeiropas valstu iedzīvotāju attieksme pret imigrāciju ir negatīvāka nekā citos Eiropas reģionos (Mudde, 2005; Pop-Eleches, 2010). Taču zīmīgi, ka Eiropas valstu vidū Latvija, tāpat kā daudzas citas Austrumeiropas valstis, pati ir viena no ļoti izteiktām donorvalstīm. Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotājiem. Tie ir cilvēki, kuri paši iejutušies iebraucēju lomā, pārceļoties uz dzīvi citā valstī, tādēļ interesanti kādas, salīdzinājumā ar citiem latviešiem, ir viņu domas par imigrantiem Latvijā. Ņemot vērā personīgo pieredzi, sagaidāms, ka viņu attieksme pret citiem imigrantiem būs tolerantāka un empātiskāka nekā tiem, kuriem pašiem nav migrācijas pieredzes. Būtiski arī, ka ārzemēs dzīvojošie biežāk nonāk kontaktā ar imigrantiem no citām valstīm, tādējādi mazinoties negatīvajiem stereotipiem, bailēm no svešā, un, iespējams, attieksmēm kļūstot pieņemošākām (Allport, 1954; Fetzer, 2000).

2013. gadā dažādi jautājumi par attieksmi pret imigrantiem tika uzdoti ikgadējā Starptautiskās Pētījumu Programmas (ISSP) pētījumā, un tieši šādus jautājumus mūsu «jaunās diasporas» pārstāvjiem uzdevām arī aptaujā «Latvijas emigrantu kopienas».

Kā liecina apkopotās atbildes, tik tiešām, Latvijas diasporā attieksme pret imigrantiem ir daudz pieņemošāka nekā starp Latvijas iedzīvotājiem. Īpaši lielas atšķirības vērojamas vērtējumā par to, vai imigranti atņem darbu cilvēkiem, kas dzimuši Latvijā: šim apgalvojumam pilnībā vai drīzāk piekrīt lielākā daļa (59%) Latvijas iedzīvotāju, bet tikai 22% diasporas pārstāvju. Diasporas pārstāvji arī biežāk piekrīt, ka imigranti dara Latviju atvērtāku jaunām idejām un ka viņi neapdraud Latvijas kultūru, kamēr Latvijas iedzīvotāju vidū domas par šiem jautājumiem dalās. Neraugoties uz to, ka viņi paši ir imigranti kādā citā zemē, 37% diasporas pārstāvju neuzskata, ka Latvijā dzīvojošajiem legālajiem imigrantiem, kas nav Latvijas pilsoņi, būtu jāpiešķir tādas pašas tiesības kā Latvijas pilsoņiem, turpretī 35% atbalsta šādu tiesību nodrošināšanu (28% ir grūti atbildēt). Latvijas iedzīvotāji šajā jautājumā biežāk dod priekšroku pilsoņiem – gandrīz puse (47%) uzskata, ka legālajiem imigrantiem tomēr nebūtu jāpiešķir tādas pašas tiesības kā pilsoņiem.

Līdzīgi kā citās aptaujās, arī šajā atklājas, ka imigrācijas ietekmi pozitīvāk vērtē Latvijas diasporas pārstāvji ar augstāko izglītību, novērtējot gan to, ka imigranti dara Latviju atvērtāku jaunām idejām, gan arī nepiekrītot, ka imigranti atņem darbu Latvijas iedzīvotājiem, tomēr viņu domas par to, vai legālajiem imigrantiem būtu jādod tādas pašas tiesības ka pilsoņiem, neatšķiras no citiem – līdzīga daļa (35%) šādam risinājumam piekristu vai nepiekristu, bet 30% nav spējuši noformulēt savu attieksmi šajā jautājumā.

Visnegatīvāk imigrāciju vērtē Latvijas diasporas pārstāvji 55 vai vairāk gadu vecumā. Jauni cilvēki, turpretī, biežāk uzskata, ka imigranti padara Latviju atvērtāku jaunām idejām. Visbiežāk viedokli, ka imigranti atņem darbu cilvēkiem Latvijā, pauž tie, kuri emigrēja tādēļ, ka nespēja atrast darbu (38%), un tieši šai grupai kopumā ir visnegatīvākā attieksme pret imigrantiem. Šis rezultāts saskan ar socioloģiskajām teorijām, ka dažkārt uz imigrantiem tiek novelta vaina par personīgajām neveiksmēm (scapegoating) par personīgajām neveiksmēm (Dollard et al., 1939; Zawadzki, 1948). Interesanti, ka pārliecību, ka imigranti padara Latviju atvērtāku jaunām idejām, pauž lielākais vairākums no tiem, kuri aizbrauca no Latvijas personīgās izaugsmes meklējumus vai lai pievienotos ģimenei. Tātad, vismaz daļa no tiem, kuri meklē un ir atvērti jaunām idejām, saskata imigrācijā šāda veida potenciālu.

Imigrantus kā draudu Latvijas kultūrai visbiežāk izjūt latvieši (26%), tikmēr citu tautību pārstāvji par to nesatraucas. Šķietams apdraudējums ‘kultūras nācijai’ var būtisks baiļu no imigrantiem iemesls (Golder, 2003; Yilmaz, 2012), un ekstrēmā gadījumā var izpausties rasismā un diskriminācijā. Vērojamas krasas atšķirības tajā, kā latviešu un citu tautību emigranti no Latvijas vērtē tiesību piešķiršanu imigrantiem Latvijā: latviešu emigranti to visbiežāk (apmēram pusē gadījumu) neatbalsta, turpretī citu tautību emigrantu vidū apmēram puse to atbalsta (gandrīz 30% savu viedokli nav spējuši formulēt). Interesanti, ka nepilsoņi biežāk nekā pilsoņi uzskata, ka imigranti atņem darbu cilvēkiem, kas dzimuši Latvijā. Un, protams, lielākā daļa nepilsoņu, pretstatā pilsoņiem, uzskata, ka legālajiem imigrantiem Latvijā, kuri nav pilsoņi, jāpiešķir tādas pašas tiesības kā pilsoņiem. No aptaujas gan nekļūst skaidrs, cik lielā mērā viņi to attiecina uz sevi un cik — uz nesenajiem imigrantiem no citiem pasaules reģioniem.

Atsķiras arī dažādās valstīs dzīvojošo Latvijas emigrantu viedokļi. Visbiežāk pārliecību par to, ka imigranti padara Latviju atvērtāku jaunām idejām, pauž ASV, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, un Dienvideiropas valstīs dzīvojošie. Šīs ir valstis, kuras tradicionāli ir piedzīvojušas lielus migrācijas viļņus, un kurās salīdzinoši liela daļa iedzīvotāju ir imigranti. Latvijas vēsturiskā imigrācijas pieredze turpretī, pamatā saistās ar Padomju laika masveida darbaspēka imigrāciju no citiem PSRS reģioniem, kura vismaz daļā sabiedrības izraisa negatīvas asociācijas. Imigrantus kā draudu Latvijas kultūrai visbiežāk saskata Norvēģijā dzīvojošie latvieši, turpretī šim viedoklim nepiekrīt NVS valstīs un Gruzijā dzīvojošie. Tādu pašu tiesību piešķiršanu imigrantiem kā pilsoņiem visbiežāk atbalsta NVS valstīs un Vācijā dzīvojošie, turpretī šim viedoklim nepiekrīt Norvēģijā un Dienvideiropas valstīs dzīvojošie, kur šobrīd bieži sākotnēji nonāk imigranti no Ziemeļāfrikas vai arābu valstīm.

Interesanti, ka attieksme pret imigrantiem Latvijā ir saistīta arī ar atgriešanās plāniem. Tie, kuri plāno atgriezties Latvijā, daudz biežāk (trešdaļa) saskata, ka imigranti atņem darbu cilvēkiem Latvijā. Viņi ir arī mazāk pārliecināti par imigrantu pienesumu jaunu ideju ziņā, tā vietā nereti saskatot imigrantus kā draudu Latvijas kultūrai. Aptuveni puse not tiem, kuri plāno atgriezties Latvijā, uzskata, ka imigrantiem nebūtu jāpiešķir tādas pašas tiesības kā pilsoņiem, un ne vairāk kā katrs ceturtais no viņiem šādu soli atbalstītu. Tie, kuri paši atgriezties neplāno, ir pozitīvāk noskaņoti un pamatā atbalsta vienlīdzīgu tiesību piešķiršanu imigrantiem. Šis rezultāts saskan ar reālistiskā grupu konflikta teorijām (Sherif and Sherif, 1953), ka nepatika un konflikts ar imigrantiem ir instrumentāls un balstīts konkurencē par ierobežotiem resursiem. Piemēram, Esses et al. (1998) instrumentālais grupu konflikta modelis pieņem, ka resursu spriedze attiecībā uz darbu, ienākumiem u.tml. ir viens no galvenajiem grupu konfliktu, diskriminācijas un ksenofobijas iemesliem. Kā liecina Mieriņas un Koroļevas (2015) pētījums, kas publicēts žurnālā The Sociological Review, tieši šis iemesls, papildus mediju efektam, mazajai saskarei ar imigrantiem, zemajam uzticēšanās līmenim cilvēkiem un valsts institūcijam, etniskajam nacionālismam un vēsturiskajai pieredzei, lielā mērā izskaidro, kādēļ Autrumeiropas valstīs attieksme pret imigrantiem ir negatīvāka nekā vairumā Rietumeiropas valstu. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, un Latvijā atgriežoties tiem, kuriem pašiem ir emigrācijas pieredze, sagaidāms, ka attieksme pret imigrantiem varētu kļūt pieņemošāka, tomēr apšaubāms, kā būtiska attieksmju maiņa gaidāma tuvākajā laikā.

Teksts pirmo reizi publicēts LU FSI vietnē.

Ārzemju augstskolās studējošie vēlas vairāk profesionālu iespēju Latvijā

info@migracija.lv (LU Filozofijas un socioloģijas institūts) — Mon, 31 Aug 2015 00:00:00 +0000

Jau rudens lapas sārtojas, jau rindā dzērves kārtojas.

Šīs Osmaņa dzejas rindas var attiecināt uz studentiem, kas pošas sākt vai turpina studijas ārvalstu augstskolās.

Līdzīgi kā dzejas rindā minētās dzērves, kuras Latvijā pavada tikai vasaru, lielākā daļa ārvalstīs studējošo Latvijas valsts piederīgo drīzāk redz sevi tuvāko piecu gadu laikā viesojamies, un nevis atgriežamies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Par to liecina Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta (LU FSI) pētījums par Latvijas emigrantu kopienām. Sabiedriskās politikas kontekstā tas nozīmē tendenci palielināties tai ārvalstīs augstāko izglītību ieguvušo Latvijas iedzīvotāju daļai, kas atgriešanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā atliek vai arī nemaz neplāno. Saskaņā ar UNESCO aplēsēm, četrus miljonus lielajā globālajā studentu plūsmā iekļaujas gandrīz 5000 Latvijas izcelsmes studentu ¹.

Saskaņā ar LU FSI pētījuma datiem, trešā daļa Latvijas studentu ārvalstīs augstāko izglītību iegūst Lielbritānijā, kam seko ASV, Īrija, Vācija, Kanāda, Dānija un Krievija.

Mazāks skaits Latvijas izcelsmes studentu augstāko izglītību iegūst vēl 25 citās ārvalstīs.

Lielākā daļa jeb 45% ārvalstīs studējošo Latvijas valsts piederīgo apgūst bakalaura līmeņa studijas, 26% mācās koledžas līmeņa programmās, maģistrantūrā studē 21%, bet mazākā daļa jeb 9% iegūst doktora grādu. Salīdzinot ir jāsecina, ka augstākā līmeņa studijās ārzemēs studē proporcionāli vairāk studentu no Latvijas nekā augstskolās Latvijā. 2014. gadā Latvijas augstskolās maģistra līmeņa studiju programmās studēja 16%, bet doktorantūrā tikai 3% no visiem studentiem ².

No gandrīz 1000 aptaujātajiem ārvalstīs augstāko izglītību iegūstošajiem Latvijas izcelsmes studentiem tuvāko piecu gadu laikā, proti līdz 2019. gadam, uz pastāvīgu dzīvi Latvijā plāno atgriezties tikai 14%, kas ir ievērojami mazāk nekā ārzemēs esošo Latvijas valsts piederīgo vidū kopumā. Atgriešanos neplāno 57%, bet vēl 29% pieļauj iespēju Latvijā šajā laika posmā atgriezties pie noteiktiem apstākļiem. Visretāk atgriešanos plāno tie ārzemēs studējošie, kas Latviju pameta darba nolūkā.

Savukārt doma par atgriešanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā ir vairāk raksturīga tiem Latvijas studentiem ārvalstīs, kas izceļojuši ar galveno mērķi iegūt izglītību.

Tas liecina, ka emigrācija nav sākotnējais nolūks daudziem studentiem ārvalstīs. Visbiežāk ar mērķi iegūt izglītību uz ārzemēm ir devušies doktorantūras studenti, kam seko maģistranti un bakalaura līmeņa studijas apgūstošie studenti. Tikai trešā daļa koledžas (pielīdzināma pirmā līmeņa augstākajai izglītībai) studentu ārvalstīs ir emigrējuši no Latvijas ar galveno mērķi iegūt izglītību. Galvenais izbraukšanas nolūks šiem studentiem ir nodarbinātība.

Tieši koledžas līmenī studējošie arī ir vispārliecinātākie par savu palikšanu ārzemēs vēl pēc 2019. gada, 43% paužot šādu apņēmību ³.

Ārvalstu koledžās studējošie vairāk nekā studenti citos studiju līmeņos atzīst, ka viņu atgriešanos Latvijā kavē tas, ka lielākā daļa ģimenes un draugu nedzīvo Latvijā. Kā svarīgu iemeslu palikšanai ārzemēs vismaz divas trešdaļas visos izglītības līmeņos studējošo nosauc to, ka ir iekārtojušies dzīvot ārvalstīs, lai gan visbiežāk to saka koledžas līmeņa studenti. Līdzīgi svarīgs visām ārvalstīs augstāko izglītību iegūstošo grupām ir labāks sociālais nodrošinājums, nekā Latvijā. Mazāk svarīgs šis apsvērums ir doktorantūrā studējošajiem, kur to min 60% respondentu. Doktorantūras studentu vidū vismazāk ir arī to, kas kā svarīgu iemeslu palikšanai ārvalstīs min vilšanos Latvijas valstī (39%). Valodas grūtības, atgriežoties Latvijā, būtu 10% koledžas, 12% bakalaura, 15% maģistrantūras un 8% doktorantūras studentu ārvalstu augstskolās.

Nespēja Latvijā atrast piemērotu darbu ir visnozīmīgākais kavēklis atpakaļceļam, ko min visi ārvalstīs studējošie — gandrīz 90% doktorantu, 84% koledžas studentu, 81% bakalaura un 76% maģistrantūras līmenī studējošo.

Šajā kontekstā, atbildot uz jautājumu par to, kādai būtu jābūt darba algai pēc nodokļu nomaksas, lai darbs Latvijā ieinteresētu, vidējā nosauktā summa koledžas studentu vidū ir 1000 eiro mēnesī, bakalaura programmās studējošo vidū tie ir 1200 eiro, bet maģistrantu un doktorantūrā studējoši vidū 2000 eiro mēnesī.

Tajā pašā laikā papildus darba algai jāņem vērā ārvalstu augstskolu studentu profesionāla rakstura apsvērumi. Vairāk nekā 70% bakalaura līmeņa studentu un maģistrantu un gandrīz 90% koledžas studentu un doktorantu atzīst, ka atgriezties kavē profesionālas izaugsmes un uzņēmējdarbības iespēju trūkums Latvijā. To, ka profesionālās izaugsmes un attīstības iespējas augsti kvalificētajiem cilvēkiem, lai viņus piesaistītu un noturētu Latvijā, būtu jāpaplašina tautsaimniecības izmaiņu ceļā, apliecina arī intervijas ar ārvalstu augstskolu studentiem un absolventiem no Latvijas ⁴.

Ja vērtē iemeslus, kas rosinātu ārzemju augstskolu studentus atgriezties Latvijā tuvāko piecu gadu laikā, vissvarīgākais iemesls, ko nosauc visi, ir ģimenes un draugi Latvijā.

Arī vairāk nekā divas trešdaļas to studējošo, kas Latvijā šajā laika posmā atgriezties citādi neplāno, ģimeni un draugus nosauc par vissvarīgāko iemeslu, lai tomēr to darītu.

Starp tiem studentiem, kas par atgriešanos Latvijā ir pārliecināti vai gandrīz pārliecināti, vēl kā ļoti būtiski atgriešanās iemesli minētas ilgas pēc dzimtenes un pazīstama valodas vide Latvijā. Materiālais nodrošinājums nekustamā īpašuma veidā Latvijā ir būtisks priekšnoteikums tiem ārzemēs studējošajiem, kuri valstī varētu atgriezties pie noteiktiem apstākļiem. Tāpat šīs grupas pārstāvjus Latvijā atgriezties motivētu te atrasts pieņemams darbs.

Šeit jāpiebilst, ka pašreiz apmēram 40% ārvalstīs studējošo Latvijā ir zeme vai mājoklis, apmēram 4% pieder uzņēmums vai tā daļas Latvijā un tikpat lielai proporcijai Latvijā saglabājušās darba attiecības, un vēl 10% ir mājokļa kredīts. Jautāti par plāniem iegādāties īpašumu Latvijā, apstiprinoši visbiežāk atbild bakalaura līmenī studējošie. Tāpat bakalaura līmeņa studenti ārvalstīs visbiežāk pauž nodomu nākotnē nodibināt uzņēmumu Latvijā, izveidot vai palīdzēt izveidot biznesa sadarbību ar Latvijas partneriem.

Kopumā ņemot, apmēram trešā daļa ārvalstu augstskolās studējošo Latvijas valsts piederīgo vēlas iesaistīties Latvijas ekonomikā ar nekustamā īpašuma iegādi vai iesaistoties uzņēmējdarbībā.

Lai gan saskaņā ar LU FSI pētījuma datiem absolūts vairākums ārvalstu augstskolās studējošo studentu no Latvijas par savu vienīgo dzīves vietu Latviju drīzumā saukt nedomā, saikne ar Latviju saglabājas. Panākt, lai tā neizirtu, var izrādīties gan personiska rakstura, gan sabiedriskās politikas izaicinājums. Pētījums liecina, ka atalgojums, ar ko Latvijā vēlētos rēķināties ārvalstu augstskolās studējošie, ir vismaz uz pusi lielāks nekā oficiālā vidējā darba samaksa Latvijā, taču tās nav arī «fantastiskas summas».

Vienojoša atziņa, kas izriet no ārvalstīs augstāko izglītību iegūstošo un absolventu teiktā ir tā, ka nepieciešamas iespējas pilnveidoties un īstenot savas profesionālās ieceres. Iespējas augstākās izglītības ieguvējiem ārzemēs pārspēj Latviju.

Ja mērķis ir piesaistīt šos prātus valstij, sabiedriskās politikas kontekstā būtu vērts ieklausīties viņu priekšlikumos par pārmaiņām, kas veicinātu Latvijas konkurētspēju, piesaistot un noturot cilvēkus.

Raksts tapis ESF projekta «Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika» Nr. 2013/0055/1DP/1.1.1.2.0/13/APIA/VIAA/040 ietvaros.

Raksta autore: Rita Kaša, LU FSI pētniece.

Raksts pārpublicēts no portāla Providus.lv

UNESCO (2012). Global Education Digest 2012. Opportunities Lost: The Impact of Grade Repetition and Early School Leaving. Montreal, QC: UNESCO Institute for Statistics. ↩︎
Izglītības un zinātnes ministrija (2015). Pārskats par augstāko izglītību 2014. gadā. Rīga: IZM, 33. lpp. ↩︎
Kaša, R. (2015a). Latvijas studentu augstākās izglītības studiju finansēšana ārzemēs. I. Mieriņa, M. Hazans (Red.), Latvijas cerību diaspora: Nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika. Iesniegts publicēšanai. ↩︎
Kaša, R. (2015b). Augstākās izglītības izmaksu subsidēšana mājup vērstās migrācijas veicināšanai: mīts vai realitāte? Iesniegts publicēšanai žurnālā Akadēmiskā dzīve. ↩︎

Kā patriotismu izprot mazākumtautības?

info@migracija.lv (LU Filozofijas un socioloģijas institūts) — Thu, 16 Apr 2015 00:00:00 +0000

Pētījuma ietvaros uzmanība pievērsta ne tikai emigrējušajiem latviešiem, bet arī mazākumtautībām. Andra Saulīša pārziņā bija 15 intervijas ASV, no kurām trīs respondenti bija no mazākumtautību vidus. Viņi visi ir Latvijas patrioti, kaut gan Latvijā nedzīvo jau vairāk nekā desmit gadus.

Valsts Kancelejas pasūtītā Latvijas mazākumtautību iedzīvotāju aptauja «Piederības sajūta Latvijai», kuru veica tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS, izsauca ne mazums viļņošanos sabiedrībā. Vislielākās šaubas sēja augstais patriotu skaits mazākumtautību vidū, proti, 64% aptaujāto atzina sevi par Latvijas patriotiem. Kā mazākumtautības izprot patriotismu? Daļēji atbildi var sameklēt jau šobrīd veiktajās intervijās ar Latvijas valstspiederīgajiem emigrantiem.

«Neviens mani nepiespiedīs atteikties no Latvijas pilsonības,»

man teica viena no respondentēm, kura nesen ieguva arī ASV pilsonību un nu ir dubultpilsone. Manā skatījumā, viņas attieksme visspilgtāk no visiem trijiem mazākumtautību respondentiem ilustrē to patriotismu, kurš pastāv Latvijas mazākumtautību vidū, ar visām tām pretrunām un iespējām. Latviešu valodu viņa ir nedaudz piemirsusi, bet labprāt izmantoja iespēju to atsvaidzināt sarunā ar mani, jo šovasar pirmo reizi atkal apciemoja Latviju.

Savam dēlam, Latvijas pilsonim, kura tēvs ir ukrainis, nedz latviešu, nedz krievu valodu viņa nemāca un nemācīs. Viņa uzsver, ka tai jābūt paša dēla izvēlei un gribai jebkuru no valodām apgūt. Patriotisms nebalstās valodā, bet gan apziņā, no kurienes viņa ir nākusi un kur ir viņas saknes. Tas sasaucas ar iepriekšminētās SKDS veiktās aptaujas rezultātiem, kas apliecina, ka identitāti veido ģimene (90% aptaujāto tas ir vissvarīgākais vai otrs svarīgākais aspekts pašidentifikācijā) un to salīdzinoši maz ietekmē tautība (19%) vai valoda (14%).

Viņa uzsver, ka nav no Krievijas un ar šo valsti viņai nav daudz kopīga.

«Man ir ļoti svarīgi, ka cilvēki mani uzskata par latvieti. Man nepatīk, ja viņi domā, ka esmu no Krievijas,»

viņa teica, runājot par to, kā amerikāņi uztver viņas izcelsmi. Lepnums viņas balsī ieskanas, kad viņa piemin paziņas no bijušajām PSRS republikām un Krievijas, kuru ieskatā Latvija ir tālu priekšā Krievijai. Viņa izsakās pozitīvi par Latviju un tās kultūru. Dēlam viņa ir skaidrojusi Latvijas okupācijas faktu un uzsver, ka tā nav nesusi labumu Latvijai.

Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka ir krieviete no Latvijas. Tas nozīmē, ka nedz Krievijas krieviem viņa ir īsta krieviete, nedz latviešiem – latviete. Jūtams, ka šī labilā identitāte, esot krievietei no Latvijas, viņu attur no sazināšanās ar latviešu diasporas organizācijām un iesaistīšanos to rīkotajās aktivitātēs. Tomēr viņa labprāt svin Jāņus, bet līdz šim to darījusi savu amerikāņu draugu lokā, kurus aicina pie sevis ciemos Līgo vakarā un stāsta par latviešu tradīcijām.

Patriotisms var izpausties dažādi, tāpat, nenoliedzami, dzīve emigrācijā to ietekmē. Tomēr viens ir skaidrs – mazākumtautību vidū ir ļoti daudz tādu, kuri labprāt vēlētos iekļauties un iesaistīties, piederēt Latvijai. Latvijas valstij būtu nepieciešams to veicināt, uzsverot tās patriotisma šķautnes, kuras mazākumtautības uzskata par svarīgām: Latvijas tradīcijas, kultūra, demokrātija un attīstība iepretim mūsu Austrumu kaimiņam. Ja vēl atmestu aizdomu un šaubu ēnu, Latvijas patriotu skaits tikai pieaugtu un arī latviešu valodu mazākumtautības nepiemirstu.

«Vai neaizmirstam par aizbraukušajiem cittautiešiem?»

info@migracija.lv (LU Filozofijas un socioloģijas institūts) — Tue, 07 Apr 2015 00:00:00 +0000

Tāpat kā Latvijas iedzīvotāju vidū arī aizbraukušo vidū visticamāk aptuveni trešdaļa pēc tautības nav latvieši. Pastāv viedoklis, ka cittautieši vairāk kā latvieši vēlas pārcelties uz dzīvi ārvalstīs. Tomēr, domājot par saiknes uzturēšanu ar aizbraukušajiem ārzemēs vai pat viņu atgriešanos Latvijā, vai neaizmirstam par cittautiešiem? Kāda ir ārzemēs dzīvojošo Latvijas cittautiešu piederības sajūta Latvijai, vai viņu aizbraukšanas no Latvijas iemesli ir saistīti ar saspringto valodas, mazākumtautības un pilsonības jautājumu Latvijā, un vai viņi domā par atgriešanos Latvijā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklēja pētniece Iveta Jurkāne-Hobein, intervējot Latvijas aizbraucējus-cittautiešus Zviedrijā un Lielbritānijā.

Pirmkārt, spriežot pēc interviju analīzes, jāteic, ka arī cittautieši tāpat kā latvieši no Latvijas emigrē galvenokārt sociālekonomisku apstākļu, piedzīvojumu garšas dēļ vai tādēļ, ka ārvalstī jau dzīvo viņu dzīvesbiedrs/-e. Līdz ar to Latvijas cittautieši nepamet Latviju savas etniskās piederības dēļ.

Taču tajā pašā laikā Latvijas neatrisinātais mazākumtautību, valodas un pilsonības jautājums kļūst par papildus iemeslu, lai atgriešanās Latvijā netiktu nopietni apsvērta. Tas tāpēc, ka jaunajā mītnes zemē migranti var justies ne tikai ekonomiski drošāk, bet arī tāpēc, ka tur ir daudz vieglāk integrēties un viņi ir tikai vieni no daudziem citiem iebraucējiem.

Piemēram, kāds 35-gadīgs vīrietis Lielbritānijā, kas no Latvijas aizbrauca tikai dažus mēnešus pirms intervijas, teic:

Es šeit jūtos daudz mazāk kā imigrants, nekā tas bija Latvijā, kur man rādīja ar pirkstu, ka esmu krievs. Nu, ne jau tā, ka rādīja ar pirkstu, bet pats fakts. Vienalga tāda sajūta bija. Kad es aizgāju uz valsts iestādi, jo man darba dēļ vajadzēja diezgan daudz iet, tad tas bija nepatīkami.

Otrkārt, Latvijas cittautieši apzinās savas saknes Latvijā. Latvija ir un paliek viņu dzimtene, tur vēl joprojām dzīvo viņu vecāki un citi radi. Šie emigranti tāpat kā latvieši lielākā vai mazākā mērā seko notiekošajam Latvijā. Un kas nav mazsvarīgi, daudziem būtu interese par pasākumiem ārzemēs, kas domāti ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Tomēr jāatzīst, ka daudzi par tādiem pasākumiem vai nu nezināja, vai arī uzskatīja tos par latviešiem domātiem un līdz ar to neuzskatīja, ka viņi šādos latviešu diasporas pasākumos būtu gaidīti viesi. Piemēram, kādas 32-gadīgas sievietes Zviedrijā teiktais par latviešu diasporas pasākumiem:

Es it kā neesmu ne uz vienu apvainojusies […] šeit netālu ir Latviešu biedrība, bet krieviem no Latvijas nav nekā. Mēs Latviešu biedrībā it kā neesam gaidīti. Turklāt, tas jautājums pat netiek apspriests. Tāds jautājums vispār nerodas! (smejas) […] Jo tā mana latviešu draudzene ir aktīva tās biedrības locekle. Viņa ne reizi mani uz turieni nav uzaicinājusi.

Tāpat kā ārkārtīgi svarīgs aspekts minams tas, ka Latvijas cittautieši, lai arī izjūt piederību Latvijai, var nejusties piederīgi tās oficiālajam diskursam, kas saistīts ar oficiāli atzīstamām atmiņām par 20. gadsimta vēsturi:

Un kad tu skaties uz tām diasporas aktivitātēm, ir vai nu mise… bet mēs katoļi neesam. Mēs uz baznīcu vispār īsti nekad neejam. Līdz ar to mums tā uz baznīcu aiziet interesanti nav. Vai nu ir ļoti daudz tādas aktivitātes, kas ir represiju piemiņas dienas blā, blā, blā. Nu kas atkal priekš mums ir neinteresanti. Ģimenē mums represēti ir bijuši, bet vienīgi problēma, ka citā virzienā. Ne no Latvijas, bet mēs bēgām uz Latviju. (smejas) No citas puses. Bet pārējās aktivitātes, kad ir kaut kas interesants, kaut kādas tikšanās, kaut kādi teātra vakari, tad mēs aizejam. Bet daudz viņi nav.

Šis citāts no intervijas ar citu 32-gadīgu sievieti Zviedrijā, kuras vecvecāku ģimene kā Urālu vācieši bēga no Krievijas bailēs no atkārtotas izsūtīšanas savas etniskās piederības dēļ un cerībā, ka, bēgot pēc iespējas tālāk uz Rietumiem, arhīvi nespēs izceļot līdzi. Sievietes teiktais lieliski parāda, ka arī Latvijas cittautiešu ģimenes ir piedzīvojušas Padomju Savienības represijas, taču šīm atmiņām nav «vietas» pašreizējā Latvijas ierastajā vēstures naratīvā, kurā centrālā loma ir latviešu ciešanām.

Pētījums kopumā un šis nelielais ieskats tajā parāda, ka Latvijas emigrantu-cittautiešu vidū ir daudz kopīga ar latviešu transnacionālo identitāti: Latviju kā dzimteni, Latvijas garšas, kas pavada maltītes vai atmiņas par tām, Latvijas dabu un telpu, kura tiek dalīta visu starpā, Latvijas sportistu un mākslinieku sasniegumi, ko sasnieguši gan latvieši, gan cittautieši.

Tajā pašā laikā šis pētījums atklāj, ka latvieši un Latvijas sabiedrība Latvijā un ārzemēs ne vienmēr ir gatavi pieņemt atšķirīgo Latvijas iedzīvotāju vidū. Tāpēc, domājot par Latvijas diasporas politiku, nevajadzētu aizmirst, ka Latvijas aizbraucēji nav tikai latvieši. Cittautieši ir tādi paši Latvijas iedzīvotāji un pilsoņi un tāds pats resurss kā latvieši. Taču bieži vien aizmirsts resurss.

«Esam atgriezušies Latvijā»

info@migracija.lv (LU Filozofijas un socioloģijas institūts) — Sun, 16 Nov 2014 00:00:00 +0000

Kādi ir to cilvēku stāsti, kuri nevis apsver atgriešanos Latvijā, bet ir to jau izdarījuši? Pētnieces Inese Šūpule un Evija Kļave padziļinātajās intervijās ar tiem, kas jau ir atgriezušies Latvijā, jautā, kas šos cilvēkus ir mudinājis pēc vairāku gadu prombūtnes doties atpakaļ, domājams, uz mājām.

Trīsdesmit gadīgā Liene ar savu ģimeni — vīru un divām meitiņām — atgriezās Latvijā brīdī, kad saprata, ka Latvijā palikušo ģimenes locekļu un draugu dzīvi vēro kā filmā bez iespējas tajā pašiem piedalīties. Māsas bērnu un vecāku dzimšanas dienas, izlaidumi, ģimenes un draugu kopā sanākšanas, Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi — visi rosās, gatavojas, dodas ciemos viens pie otra, bet Liene ar savējiem to visu aplūko tikai sociālo tīklu fotogrāfijās. Lēmums atgriezties bija saistīts arī ar meitu izglītību un latviešu valodas prasmēm.

Lienes dvīņu meitiņas, kurām aizbraucot bija trīs gadi, jau bija sasniegušas vecumu, kad Latvijā bērni sāk skolas gaitas. Anglijā mazās bija sākušas apmeklēt vietējā ciema skoliņu, tas esot obligāti no četru gadu vecuma. Ārpus mājas meitenes ar citiem sarunājās angļu valodā. Kādā valodā viņas mācīsies tālāk? Kādā valodā viņas runās pēc pāris gadiem, ja jau tagad mammai un tētim abas ir jāmudina mājās runāt nevis angļu, bet latviešu valodā? Lienei un viņas vīram bija svarīgi, lai meitas zinātu un lietotu latviešu valodu, mācītos Latvijas skolā, augtu ģimenē kopā ar brālēniem un māsīcām, saņemtu ne tikai vecāku, bet arī vecvecāku mīlestību.

Māris ar draudzeni atgriezās Latvijā pēc Anglijā nodzīvotiem diviem gadiem. Izšķirošais bija brīdis, kad pārim pieteicās ilgi gaidītais bērniņš. Abiem bija skaidrs, ka vēlas, lai bērns piedzimtu Latvijā un te arī uzaugtu — tīrā lauku vidē, kur dzird un lieto latviešu valodu. Māris bija devies prom no Latvijas ekonomiskās krīzes laikā, atstājot Latvijā uz kredīta iegādātu dzīvokli Pierīgā. Dzīvodams Anglijā, viņš centās attīstīt pats savu uzņēmējdarbību, taču nesekmīgi — iebraucējiem vietējie īsti negribot uzticēties, bet strādāt tikai algotu darbu Māris negribēja, viņam bija augstākas ambīcijas un mērķi. Šobrīd ar dzīvi Latvijā viņš ir apmierināts, nopelnīt var, kur dzīvot ir, mazais aug, centi nav jāskaita. Par prombraukšanu negribot domāt. Tikai ārkārtas gadījumā… ja sāktos karš.

Zaiga ar ģimeni aizbrauca uz Īriju, jo abi ar vīru vairs nespēja nopelnīt ar savu darbu Latvijā tik daudz, lai segtu ikmēneša kredīta maksājumus par māju un uzturētu savus trīs pusaudžu vecuma bērnus. Klasiski. Pēc trīs Īrijā pavadītiem gadiem un darba sviestmaižu fabrikā pirmsskolas izglītības pedagoģe ar vienu no meitām atgriezās Latvijā. Zaiga nolēma doties atpakaļ uz Latviju, jo mātei kļuva arvien sliktāk ar veselību un viņa vairs nevarēja pieskatīt meitas un znota māju. Īrijā Zaigai ārpus mājas un darba nebija nekādas sociālās dzīves — ne sarunu ar draudzenēm, ne koncertu vai teātra izrāžu apmeklējumu, ne brīvdienu izbraukumu, nekā. Arī jaunākā meita nespēja iedzīvoties Īrijā, pietrūka Latvijas draugu, sava pilsēta, skola. Vīrs, dēls un vecākā meita joprojām ir Īrijā, kur ir iekārtotas ģimenes otrās mājas, kur gan viss ir iegādāts tā, lai, atgriežoties Latvijā, mantas varētu paņemt līdzi. Šobrīd ģimene ir sašķelta. Juris paliks Īrijā tik ilgi, kamēr vecākā meita beigs koledžu, jo baidās, ka Latvijas izglītības sistēmā viņa vairs nespēs atkal iekļauties. Savukārt Zaigai ir zināms ikmēneša lidojumu grafiks pie vīra uz Īrijas mājām apmēram gadu uz priekšu.

Kalvis aizbrauca, meklējot jaunus izaicinājumus. Latvija šķita par mazu, par šauru, par provinciālu, lai viņš varētu, kā pats teica, «pašrealizēties». Turklāt bija šaubas, kā izdosies atmaksāt studiju kredītu ar Latvijas algu. Dzīve Anglijā Kalvim esot rādījusies pat sapņos, tik ļoti gribējās prom — plašākos ūdeņos. Aizbrauca. Kalvis tobrīd bija viens no tiem jauniešiem, kuriem vēl īsti nav skaidrs, ko viņi sagaida no dzīves, tikai zina — tam jābūt kaut kam lielam un skaistam. Londonā puisis pavadīja divus gadus, darbu atrada pats, strādāja ātrās ēdināšanas uzņēmumā un apģērbu veikalā. Līdz vienā dienā viņu pārņēma spēcīgas ilgas pēc Latvijas: «Tāpat kā es gribēju uz Angliju, es sagribēju atgriezties mājās». Nebija nekādu racionālu iemeslu, kāpēc atgriezties. Darba Latvijā nebija. Arī nekādu konkrētu plānu, ko darīt, nebija. Bija tikai vēlēšanās atgriezties mājās.

Šie ir tikai dažu stāstu fragmenti. Ir vēl daudzi citi. Taču tikai retajā no tiem atgriešanās tiek saistīta ar jaunām darba iespējām Latvijā.

Darbs ir svarīgs, taču lielāka loma atgriešanās lēmumos ir bijusi t.s. ne-ekonomiskajiem faktoriem — ģimenei, īpaši bērniem, un sociālajām saitēm, kā arī ilgām pēc dzimtenes, Latvijas dabas, valodas vides un cilvēkiem.

Starp mūsu respondentiem ir arī tādi, kuri ir saglabājuši darbu ārpus Latvijas, jo tur viņiem ir labāks atalgojums, lielākas profesionālās izaugsmes iespējas, interesantāks darbs, taču faktiski viņi dzīvo Latvijā. Viņi paši uzskata, ka ir atgriezušies Latvijā, lai gan pēc būtības viņi ir gan te, gan tur. Par šiem stāstiem nākamajā dienasgrāmatas ierakstā.