Kādi ir to cilvēku stāsti, kuri nevis apsver atgriešanos Latvijā, bet ir to jau izdarījuši? Pētnieces Inese Šūpule un Evija Kļave padziļinātajās intervijās ar tiem, kas jau ir atgriezušies Latvijā, jautā, kas šos cilvēkus ir mudinājis pēc vairāku gadu prombūtnes doties atpakaļ, domājams, uz mājām.
Trīsdesmit gadīgā Liene ar savu ģimeni — vīru un divām meitiņām — atgriezās Latvijā brīdī, kad saprata, ka Latvijā palikušo ģimenes locekļu un draugu dzīvi vēro kā filmā bez iespējas tajā pašiem piedalīties. Māsas bērnu un vecāku dzimšanas dienas, izlaidumi, ģimenes un draugu kopā sanākšanas, Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi — visi rosās, gatavojas, dodas ciemos viens pie otra, bet Liene ar savējiem to visu aplūko tikai sociālo tīklu fotogrāfijās. Lēmums atgriezties bija saistīts arī ar meitu izglītību un latviešu valodas prasmēm.
Lienes dvīņu meitiņas, kurām aizbraucot bija trīs gadi, jau bija sasniegušas vecumu, kad Latvijā bērni sāk skolas gaitas. Anglijā mazās bija sākušas apmeklēt vietējā ciema skoliņu, tas esot obligāti no četru gadu vecuma. Ārpus mājas meitenes ar citiem sarunājās angļu valodā. Kādā valodā viņas mācīsies tālāk? Kādā valodā viņas runās pēc pāris gadiem, ja jau tagad mammai un tētim abas ir jāmudina mājās runāt nevis angļu, bet latviešu valodā? Lienei un viņas vīram bija svarīgi, lai meitas zinātu un lietotu latviešu valodu, mācītos Latvijas skolā, augtu ģimenē kopā ar brālēniem un māsīcām, saņemtu ne tikai vecāku, bet arī vecvecāku mīlestību.
Māris ar draudzeni atgriezās Latvijā pēc Anglijā nodzīvotiem diviem gadiem. Izšķirošais bija brīdis, kad pārim pieteicās ilgi gaidītais bērniņš. Abiem bija skaidrs, ka vēlas, lai bērns piedzimtu Latvijā un te arī uzaugtu — tīrā lauku vidē, kur dzird un lieto latviešu valodu. Māris bija devies prom no Latvijas ekonomiskās krīzes laikā, atstājot Latvijā uz kredīta iegādātu dzīvokli Pierīgā. Dzīvodams Anglijā, viņš centās attīstīt pats savu uzņēmējdarbību, taču nesekmīgi — iebraucējiem vietējie īsti negribot uzticēties, bet strādāt tikai algotu darbu Māris negribēja, viņam bija augstākas ambīcijas un mērķi. Šobrīd ar dzīvi Latvijā viņš ir apmierināts, nopelnīt var, kur dzīvot ir, mazais aug, centi nav jāskaita. Par prombraukšanu negribot domāt. Tikai ārkārtas gadījumā… ja sāktos karš.
Zaiga ar ģimeni aizbrauca uz Īriju, jo abi ar vīru vairs nespēja nopelnīt ar savu darbu Latvijā tik daudz, lai segtu ikmēneša kredīta maksājumus par māju un uzturētu savus trīs pusaudžu vecuma bērnus. Klasiski. Pēc trīs Īrijā pavadītiem gadiem un darba sviestmaižu fabrikā pirmsskolas izglītības pedagoģe ar vienu no meitām atgriezās Latvijā. Zaiga nolēma doties atpakaļ uz Latviju, jo mātei kļuva arvien sliktāk ar veselību un viņa vairs nevarēja pieskatīt meitas un znota māju. Īrijā Zaigai ārpus mājas un darba nebija nekādas sociālās dzīves — ne sarunu ar draudzenēm, ne koncertu vai teātra izrāžu apmeklējumu, ne brīvdienu izbraukumu, nekā. Arī jaunākā meita nespēja iedzīvoties Īrijā, pietrūka Latvijas draugu, sava pilsēta, skola. Vīrs, dēls un vecākā meita joprojām ir Īrijā, kur ir iekārtotas ģimenes otrās mājas, kur gan viss ir iegādāts tā, lai, atgriežoties Latvijā, mantas varētu paņemt līdzi. Šobrīd ģimene ir sašķelta. Juris paliks Īrijā tik ilgi, kamēr vecākā meita beigs koledžu, jo baidās, ka Latvijas izglītības sistēmā viņa vairs nespēs atkal iekļauties. Savukārt Zaigai ir zināms ikmēneša lidojumu grafiks pie vīra uz Īrijas mājām apmēram gadu uz priekšu.
Kalvis aizbrauca, meklējot jaunus izaicinājumus. Latvija šķita par mazu, par šauru, par provinciālu, lai viņš varētu, kā pats teica, «pašrealizēties». Turklāt bija šaubas, kā izdosies atmaksāt studiju kredītu ar Latvijas algu. Dzīve Anglijā Kalvim esot rādījusies pat sapņos, tik ļoti gribējās prom — plašākos ūdeņos. Aizbrauca. Kalvis tobrīd bija viens no tiem jauniešiem, kuriem vēl īsti nav skaidrs, ko viņi sagaida no dzīves, tikai zina — tam jābūt kaut kam lielam un skaistam. Londonā puisis pavadīja divus gadus, darbu atrada pats, strādāja ātrās ēdināšanas uzņēmumā un apģērbu veikalā. Līdz vienā dienā viņu pārņēma spēcīgas ilgas pēc Latvijas: «Tāpat kā es gribēju uz Angliju, es sagribēju atgriezties mājās». Nebija nekādu racionālu iemeslu, kāpēc atgriezties. Darba Latvijā nebija. Arī nekādu konkrētu plānu, ko darīt, nebija. Bija tikai vēlēšanās atgriezties mājās.
Šie ir tikai dažu stāstu fragmenti. Ir vēl daudzi citi. Taču tikai retajā no tiem atgriešanās tiek saistīta ar jaunām darba iespējām Latvijā.
Darbs ir svarīgs, taču lielāka loma atgriešanās lēmumos ir bijusi t.s. ne-ekonomiskajiem faktoriem — ģimenei, īpaši bērniem, un sociālajām saitēm, kā arī ilgām pēc dzimtenes, Latvijas dabas, valodas vides un cilvēkiem.
Starp mūsu respondentiem ir arī tādi, kuri ir saglabājuši darbu ārpus Latvijas, jo tur viņiem ir labāks atalgojums, lielākas profesionālās izaugsmes iespējas, interesantāks darbs, taču faktiski viņi dzīvo Latvijā. Viņi paši uzskata, ka ir atgriezušies Latvijā, lai gan pēc būtības viņi ir gan te, gan tur. Par šiem stāstiem nākamajā dienasgrāmatas ierakstā.