Pašvaldības māja Anglijas mazpilsētā Rašdenā

Mājokļa jautājums

Ikvienam cilvēkam, apmetoties uz pastāvīgu dzīvi citā valstī, mājokļa atrašana ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Mājoklis ir pirmā drošības un sociālās pielāgošanās saliņa jaunajā un nereti svešajā mītnes zemē. Uz domām par mājokļa lomu migranta dzīvē mani nesen vedināja Apvienotajā Karalistē dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo bažas par to, kā Covid-19 izraisītā ekonomiskā krīze ietekmē viņu spēju segt mājokļa izdevumus. Tas lika arī plašāk palūkoties, kā Latvijas valstspiederīgie AK risina mājokļa jautājumu un kā šis jautājums ir saistīts ar viņu piederību mītnes zemei.

Pašvaldības māja Anglijas mazpilsētā Rašdenā

Mājokļa jautājums

Ikvienam cilvēkam, apmetoties uz pastāvīgu dzīvi citā valstī, mājokļa atrašana ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Mājoklis ir pirmā drošības un sociālās pielāgošanās saliņa jaunajā un nereti svešajā mītnes zemē. Uz domām par mājokļa lomu migranta dzīvē mani nesen vedināja Apvienotajā Karalistē dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo bažas par to, kā Covid-19 izraisītā ekonomiskā krīze ietekmē viņu spēju segt mājokļa izdevumus. Tas lika arī plašāk palūkoties, kā Latvijas valstspiederīgie AK risina mājokļa jautājumu un kā šis jautājums ir saistīts ar viņu piederību mītnes zemei.

Kādos mājokļos latviešu migranti dzīvo?

2019. gada nogalē LU Filozofijas un socioloģijas institūts veica apjomīgu Latvijas emigrantu un remigrantu aptauju (turpmāk – LU FSI aptauja), kurā piedalījās arī 1909 respondenti no AK. Iegūtie dati parāda, ka lielākā daļa Latvijas valstspiederīgo (68%), kas pārcēlušies uz AK pēdējo 20 gadu laikā, dzīvo īrētā īpašumā, bet krietni mazākai daļai (22%) mājoklis ir privātīpašumā vai pieder respondenta ģimenei. Turpmākajā tekstā ērtības labad šīs divas grupas saukšu attiecīgi par īrniekiem un īpašniekiem.

Privātīpašumā esošs mājoklis ir vairāk raksturīgs tiem latviešu migrantiem, kas AK dzīvo lauku teritorijās, ciemos vai mazpilsētās, kur nekustamais īpašums ir relatīvi lētāks un pieejamāks. Šeit jāņem arī vērā, ka nekustamā īpašuma cena un īres maksa Londonā, kur dzīvo daudzi Latvijas valstspiederīgie, ir krietni augstāka nekā citviet AK. Interesanti, ka katram trešajam īrniekam un īpašniekam Latvijā pieder nekustamais īpašums (zeme, dzīvoklis, māja), kas sniedz zināmu papildus drošības sajūtu un nereti kalpo par AK nopelnītās naudas investēšanas objektu. Saskaņā ar LU FSI aptaujas datiem īrnieki ar augstāku varbūtību ir sastopami starp migrantiem, kas AK nodzīvojuši salīdzinoši īsāku laiku, bet starp tiem, kas pastāvīgi dzīvo ilgāk par 10 gadiem, ir lielāka varbūtība sastapt īpašniekus. Šāda sakarība starp mājokļa tipu un nodzīvoto laiku, kā redzams 1. grafikā, atbilst kopējām tendencēm Apvienotajā Karalistē. Tādējādi mājokļa iegāde ir būtiska akulturācijas mēraukla, kas liecina par migranta ilgtermiņa plāniem palikt AK uz pastāvīgu dzīvi. Turpmākie gadi ļaus saprast, cik lielā mērā latviešu migranti, kas ieradās AK ekonomiskās krīzes iespaidā, iekļaujas šajā akulturācijas loģikā.

Housing Accommodation: recent arrivals vs. longer-term residents, 2018 (UK)

1. grafiks

Runājot par mājokļu īri, Apvienotajā Karalistē ir būtiski nošķirt privātos mājokļus no t.s. pašvaldības sociālajām mājām (council house). Pašvaldību mājas parasti nozīmē zemāku īres maksu, un tās pēc noteikta laika var arī iegādāties. Taču pieprasījums pēc šīm mājām itin bieži pārsniedz piedāvājumu, un ģimenēm ar bērniem ir lielākas iespējas tās iegūt. Starp citu, pašvaldību māju ierobežotā pieejamība ir viens no britu pretimigrantu retorikas nenogurstošajiem jājamzirdziņiem. Šīs retorikas piekritēji kultivē patiesajai situācijai neatbilstošo apgalvojumu, ka imigrantiem, tostarp no mūsu reģiona, esot lielākas iespējas iegūt pašvaldību mājas, kamēr vietējie briti tiekot apdalīti.1 Tiesa, pašvaldības sociālās mājas ne vienmēr atrodas pievilcīgākajās un pieejamākajās apkaimēs, un tās vēsturiski tiek asociētas ar sabiedrības mazturīgāko un/vai nelabvēlīgo daļu. Šādos apstākļos arī latviešu migranti, kas izvēlas dzīvot pašvaldību mājās, tiek ievietoti paaudzēs nostiprinātā sociālā hierarhijā, kurā izpaužas britu sabiedrības šķiriskā segregācija.

Manā rīcībā nav datu, kas ļautu smalkāk aplūkot dažādu īrēto mājokļu īpatsvaru latviešu migrantu vidū. Taču uz iespējamo sadalījumu norāda informācija, kuru par 2018. gada situāciju apkopojuši Oksfordas Universitātes pētnieki. Ņemot vērā, ka 2018. gadā 15% no Eiropas Savienībā dzimušajiem imigrantiem AK dzīvoja pašvaldību mājās, var izteikt pieņēmumu, ka arī aptuveni 10%–15% Latvijas valstspiederīgo īrē šāda tipa mājas, bet lielākā daļa mājokļus tomēr īrē no privātīpašniekiem.

«Tā ir mana māja, mana pils!»

Mājokļa iegūšana ir kopīgs pavediens Latviešu migrantu pieredzes stāstos par iejušanos Apvienotajā Karalistē.2 Tiem, kas savu jauno dzīvi sākuši kā vidēji kvalificēti vai mazkvalificēti darbinieki, parasti prasības pēc pirmā mājokļa ir diezgan pieticīgas, jo sākumā nepieciešams apjēgt izdevumu un ienākumu attiecības, nepieciešams iegūt arī laiku vēlamā mitekļa atrašanai. Dažkārt ģimene pirmajos mēnešos var iztikt tikai ar vienu istabiņu, kā tas ir bijis Ditas gadījumā. Viņa ar vīru un trīs bērniem uz AK pārcēlās pirms sešiem gadiem, pirmos mēnešus pavadot pie latviešu draugiem, kuri tobrīd bija iegādājušies māju Donkasterā. Pieci cilvēki vienā istabiņā, protams, rada saspiestības sajūtu, taču to ļāvis pārvarēt skaidrais aprēķins, ka dzīve vienā istabā ir tikai īstermiņa risinājums. «Grūti, bet tu zini, ka tu ej uz kaut ko labāku, ka viss būs labi,» skaidro Dita, kura tagad dzīvo jau otrajā pašu īrētā mājā.

Dalīta mājokļa un vienas istabas šaurība, ar ko sākotnēji sastopas daudzi īrnieki, nerada māju sajūtu, bet drīzāk veicina sadzīvisku rīvēšanos un savstarpēju atsvešinātību. Daina, pirmspensijas vecuma sieviete, kas AK dzīvo septiņus gadus, atceras, ka sākumā mitinājusies vienā istabā, bet dzīvoklī katrs bijis pats par sevi un neesot bijusi mājīguma sajūta:

«Man gribējās ar viņiem kopīgi sēdēt pie galda, paēst brokastis [..], bet katrs to ēdienu nesa uz savu istabu. Tas man nebija pieņemami.»

Dainai šī agrākā pieredzi palīdz izcelt pašreizējos labvēlīgos apstākļus – viņa dzīvo īrētā mājā, kas atrodas Pīterboro:

«Es nāku uz savu māju, kas pilnīgi uzrunā mani. Tā ir mana māja, mana pils! Es tur sēžu, skatos televizoru. Man pretī ir lielais sporta laukums. Es redzu, kā bērni futbolu spēlē vai lietus līst, vai saule spīd, vakarā ir lielie luksofori… Es savā virtuvē paēdu, un man ir tāda patīkama mājīguma sajūta.»

Tieši kontrasts ar agrāko saspiestību, tostarp Latvijā pieredzēto šaurību, piešķir AK iegūtajam plašajam mājoklim īpašu nozīmi – tā ir taustāma materiāla liecība normalitātes un labklājības obligātā minimuma sasniegšanai; taču simboliskā līmenī mājoklis sniedz arī gandarījumu, ka emocionālajām investīcijām (aizbraukšana no ierastās vides, smagais darbs, neziņa par nākotni) ir bijusi atdeve. Citiem vārdiem, tas palīdz latviešu migrantiem iegūt pirmatnējo pārliecību, ka iespēju izmaksas jaunajā mītnes zemē ir samērīgas, jo ikviens, ja patiešām cenšas, var tikt pie sava mājokļa un justies droši par nākotni.

Vārdkopa mana māja, kas parādās migrantu stāstos, nav tikai empīriska, bet arī analītiska vērtība. Šī analītiskā kategorija palīdz vispārīgākā līmenī aprakstīt un izprast adaptācijas subjektivitāti un ar to saistītās prakses. Proti, kad latviešu migrantu pagaidu dzīvesvietas apziņu nomaina manas mājas apziņa, tas simbolizē spēju veidot sakārtotu un drošu dzīvi pilnīgi jaunos apstākļos; šajā transformējošajā pieredzē izpaužas cilvēka darītspēja, kuru raksturo uzņēmība, racionalitāte, mērķtiecīgums un izdoma – īpašības, kas ir allaž pavada mājokļa meklēšanu, iekārtošanu un pilnveidošanu. Tieši darītspējas kontekstā ir jāskatās arī uz latviešu migrantu vēlmi uzsvērt centienus remontēt un savest kārtībā iegūtos mājokļus. Tas notiek atbilstoši Latvijā gūtajiem mājokļa labiekārtošanas priekšstatiem. Piemēram, Kārlim, kas AK ar ģimeni dzīvo jau septiņus gadus un pašlaik strādā celtniecībā, Bērnlijas pašvaldība piešķīra māju, taču tā bijusi ļoti sliktā stāvoklī – neesot bijis pat grīdas, tādēļ viņiem to nācies remontēt. Viesistabas sienu Kārlis ir noklājis ar fototapetēm, kurās redzama miglā tīta pameža aina, kas vairāk asociējas ar Latviju, nevis AK floru. Kārlim arī Latvijā ir māja, kas atrodas netālu no veca parka. Tās remontēšanā un labiekārtošanā viņš izmanto AK iegūtās zināšanas par kvalitatīvu un mūsdienīgu mājokli. Kārļa darītspēja nodrošina, ka priekšstati par kvalitatīvu mājokli ceļo no izcelsmes valsts uz mītnes zemi un atpakaļ, tādējādi ļaujot agrākajai un jaunajai pieredzei bagātināt viņa simbolisko kapitālu.

Mājokļa remontdarbu apjomu var iespaidot ne tikai tūlītēja nepieciešamība, bet arī tālejošāki mērķi. Īrnieks, kas mājokli neplāno iegādāties vai neplāno visu mūžu dzīvot AK, vai kurš nopelnīto naudu labprātāk izvēlas ieguldīt Latvijā esošā nekustāmā īpašuma uzlabošanā, ir mazāk motivēts ieguldīt īres mājoklī pārāk lielas investīcijas. Tam pamatā var būt arī rafinētāks aprēķins. Piemēram, Raivis, kas kopš 2011. gada ar ģimeni dzīvo Veikfīldā, taktisku apsvērumu dēļ izvairās no kapitālā remonta pašvaldības piešķirtajā mājā, jo tas ļauj samazināt mājokļa vērtību, kuru viņi plāno nākotnē iegādāties:

«Mēs uztaisījām [tikai] kosmētisko remontu, jo mums teica, lai mēs nekādā gadījumā neieguldām naudu. Nāks vērtētājs un vērtēs uz to brīdi, kā [māja] izskatās vizuāli. Jo trakāks stāvoklis, jo viņa lētāk aizies.»

LU FSI aptaujas dati3 parāda, ka absolūti lielākā daļa respondentu, kas pārcēlušies uz dzīvi AK pēdējo 20 gadu laikā, ir apmierināti ar savu mājokli (2. grafiks). Tomēr ievērojami augstāka varbūtība sastapt apmierinātos respondentus ir to latviešu migrantu vidū, kas ir īpašnieki, kas dzīvo ārpus Londonas vai kas AK dzīvo vairāk nekā 10 gadus.

Jāpiebilst, ka, neskatoties uz apmierinātību ar mājokli, intervijās vairāki informanti tomēr vienlaikus neskopojas ar kritiskiem izteikumiem par savu un citu mājokļu kopējo kvalitāti, kas tiek vispārināta kā kopēja AK celto māju problēma (slikta hidroizolācija, nekvalitatīvi būvniecības materiāli, mājas nav pienācīgi nosiltinātas u. tml.).

Ņemot vērā visus apstākļus, cik apmierināts vai neapmierināts Jūs šobrīd esat ar savu mājokli, kurā dzīvojat (2019)

2. grafiks

Cilvēku apmierinātību ietekmē ne tikai mājokļa tehniskās kvalitātes, bet arī apkārtējās vides pievilcīgums. Nedraudzīgi kaimiņi vai kulturāli sveša apkaime var samazināt labsajūtu. Lai gan vairāki mani informanti dzīvo pilsētās, kas saskaņā ar kādu nereprezentatīvu interneta aptauju 2019. gadā tika iekļautas Anglijas sliktāko pilsētu saraksta galvgalī, intervijās tomēr biežāk izskan pozitīvs apkaimes vērtējums, kas balstās savstarpējā cieņā un tuvībā ar dažādu kultūru cilvēkiem. Tiesa, apkaimes pieredzē vienlaikus ir pamanāma arī vēlme distancēties no musulmaņiem un citas ādas krāsas cilvēkiem, kas dažkārt sabalsojas ar britu pretimigrantu noskaņojumu. Šo noskaņojumu latviešu migranti iepazīst, piemēram, darbavietās un krogos, komunicējot ar tiem apkaimes iedzīvotājiem, kurus viņi mēdz dēvēt par īstajiem angļiem.

LU FSI aptaujas dati liecina, ka tie AK respondenti, kuriem nepatīk sava apkaime, kas nejūtas tai piederīgi vai neuzticas tās iedzīvotājiem vai kas diennakts tumšajā laikā jūtas tajā nedroši, tie ar lielāku varbūtību ir arī neapmierināti vai tikai mēreni apmierināti ar savu mājokli. Tāpat aptaujas dati atklāj, ka, kopumā ņemot, īrnieki salīdzinājumā ar īpašniekiem uzrāda augstāku varbūtību būt atsvešinātiem un nejusties droši savā apkaimē. Līdzīgas atšķirības var ieraudzīt arī plašākos piederības kontekstos – pastāv lielāka varbūtība, ka latviešu migranti, kas ir mazāk apmierināti ar mājokli, nejūtas piederīgi AK iedzīvotājiem un mītnes zemē jūtas kā imigranti. Un atkal šis identitātes tips ir raksturīgāks īrnieku, nevis īpašnieku kategorijai. Tādējādi tas vēlreiz, tikai citā gaismā, parāda mājokļa saikni ar latviešu migrantu akulturāciju. Tomēr aptaujas datu kopaina liek izteikt pieņēmumu, ka mājokļa jautājums, pat ja līdz galam neatbildēts, lielākajai daļai latviešu migrantu nekļūst par izšķirošu šķērsli, kas bloķē viņu akulturācijas procesus britu sabiedrībā. Apkaimes, kādās viņi dzīvo, rada daudz būtiskākas akulturācijas barjeras, jo to sociālais sastāvs un pozicionēšanās pret apkaimēm, kurās pamatā dzīvo īstie angļi, ikdienā nodrošina britu sabiedrības visnotaļ necaurlaidīgo šķirisko robežu atražošanu.

Ilgstošais neziņas brīdis

Spriežot pēc diskusijām lielākajās AK dzīvojošo latviešu Facebook vietnēs, īrnieku attiecības ar mājokļu īpašniekiem pandēmijas laikā līdz šim ir bijušas ļoti atšķirīgas. Ir gan labā pieredze, gan ne tik labā. Vieniem mājokļa īpašnieks ir ļāvis nemaksāt īres maksu vai to ir būtiski samazinājis, bet citiem īres maksa nav mainījusies, bet dažos gadījumos, iespējams, pat esot pieaugusi.

Lielākā daļa latviešu migrantu AK ir īres tirgus dalībnieki, bet lielākajai daļai īpašnieku par saviem mājokļiem jāmaksā regulāri kredītmaksājumi. Tas nozīmē, ka ilgstoša ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, kas vidējā termiņā var izraisīt būtisku ienākumu kritumu vai pat bezdarbu, samazinās latviešu migrantu maksātspēju attiecībā uz savu mājokli. Tādējādi manas mājas no drošības saliņas var pārtapt trauksmes avotā. Pašlaik šādam pesimistiskam scenārijam ir drīzāk hipotētiska nokrāsa. Tomēr visnotaļ nepatīkamās prognozes par Covid-19 un bezvienošanās Brexit dziļajām ekonomiskajām sekām vairo pandēmijas laika neziņu un liek bažīgi jautāt, vai latviešu migranti arī pēc gada būs tikpat apmierināti ar saviem dzīvošanas apstākļiem vispārīgi un mājokli konkrēti?

Šis bloga ieraksts ir tapis Mārtiņa Kaprāna pēcdoktorantūras pētniecības projekta «Baltijas migranti Lielbritānijā: adaptācijas stratēģijas un nākotnes scenāriji» (Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/103) ietvaros.


  1. Par pierādījumu trūkumu šādiem apgalvojumiem sk. Robinson, D. (2010). New immigrants and migrants in social housing in Britain: discursive themes and lived realities. Policy and Politics, 38 (1): 57–77.  ▲
  2. Bloga ierakstā citētie Latviešu migranti tika intervēti lauka darbā AK, kuru īstenoju pēcdoktorantūras pētniecības projektā laika periodā no 2018. līdz 2020. gadam. Lielākā daļa interviju veicu latviešu migrantu dzīves vietās, kas ļāva novērtēt arī viņu mājokļus. Lai nodrošinātu intervējamo anonimitāti, viņu īstie vārdi ir aizstāti ar pseidonīmiem.  ▲
  3. Mieriņa, I., Hazans, M., Goldmanis, M., Koroļeva, I., Reine, I., Aleksandrovs, A., Grosa, D. (2020). Labklājības un sociālās integrācijas izpēte likvīdās migrācijas kontekstā: longitudinālā pieeja. Kvantitatīvās aptaujas dati (1.1). Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.  ▲

Līdzīgi

Atpakaļ