Gadu gaitā Latvijas oficiālos informācijas avotos un medijos bieži ir izskanējuši ļoti atšķirīgi novērtējumi par to, cik iedzīvotāju ir aizbraukuši no Latvijas un cik — atgriezušies Latvijā. Tādēļ 2019. gadā ar Ārlietu ministrijas atbalstu Mihaila Hazana vadībā veikts pētījums, kurā sniegts līdzšinējo emigrācijas un remigrācijas apjoma novērtēšanas metodoloģiju apskats un izvērtējums, kā arī, apzinot lielu skaitu dažādu Latvijas un ārvalstu statistikas un citu publicēto avotu, sniegts līdz šim precīzākais iespējamais diasporas apjoma un remigrantu skaita Latvijā novērtējums. Atšķirībā no iepriekšējiem pētījumiem, plašāku kontekstu iezīmē vēsturisks atskats par to, kā veidojusies Latvijas diaspora, turklāt veikts ne vien jaunās, bet arī t.sk. vecās diasporas, kam bieži vien nav Latvijas valstspiederības apjoma izvērtējums.

Pētījums vērš uzmanību uz to, ka diasporas apjoma novērtējums lielā mērā atkarīgs no izvēlētās diasporas definīcijas un aprēķinus ierobežo tas, kādas definīcijas izmantotas publiski pieejamos datu avotos. Lielākoties izmantots pilsonības kritērijs. Tā, piemēram, pētījumā aprēķināts, ka Latvijas valstspiederīgo un bijušo valstspiederīgo skaits ārvalstīs 2019. gada sākumā ir sasniedzis 292 tūkst. un 2020. gada sākumā — 300 tūkst., bet, pieskaitot arī etniskos latviešus vai Latvijā dzimušo personu pēcnācējus ASV, Austrālijā, Kanādā un dažās Eiropas valstīs, Latvijas diasporas apjoma novērtējums ievērojami pieaug. Gandrīz puse Latvijas diasporas dzīvo ES-28 valstīs. Svarīgi nošķirt emigrācijas apjomu no diasporas apjoma- pēdējais dabiski ir ievērojami lielāks, ņemot vērā, ka ievērojama daļa diasporas pārstāvju ir dzimuši ārvalstīs un tiek pieskaitīti diasporai vai nu pateicoties pašidentifikācijai kā latviešiem vai Latvijas izcelsmes senčiem.

Diezgan liela jaunās diasporas daļa joprojām oficiāli ir deklarēta Latvijā. 2018. gada sākumā ES un EBTA valstīs dzīvoja vismaz 95,5 tūkst. Latvijā deklarēto LR pilsoņu un nepilsoņu; 2019.g. sākumā šis skaits saruka līdz 69,2 tūkst., bet 2020. gada sākumā, pēc provizoriskiem datiem, — līdz 64 tūkst.

Pētījumā novērtēts arī remigrācijas apjoms, kurš gan arī, kā norāda autors, būtiski atkarīgs no tā, kas tiek saprasts ar remigranta jēdzienu (t.i., pēc cik ilga pavadīta laika ārvalstīs un cik ilgi pēc atgriešanās cilvēks tiek uzskatīts par remigrantu). Tā, piemēram, 2017. g. Latvijā dzīvoja 30 tūkst., bet 2018. g. — 34 tūkst. remigrantu ar iepriekšējo 4 gadu laikā ārzemēs gūto darba pieredzi. No 2013. līdz 2018. gadam katru gadu Latvijā atgriezās no 10 līdz 11 tūkst. remigrantu, kuri iepriekšējā gadā strādāja ārzemēs (neatkarīgi no prombūtnes ilguma), savukārt CSP novērtētās ikgadējās remigrantu plūsmas (piemērojot 12 mēnešu prombūtnes kritēriju) ir 5 līdz 6 tūkst. remigrantu gadā.

Svarīgi arī, cik daudzi, pēc atgriešanās, paliek Latvijā. Tā, piemēram, 2019. g. sākumā Latvijā joprojām dzīvoja 12,7 tūkst. remigranti 15+ gadu vecumā, kas atgriezās Latvijā periodā no 2015. līdz 2018. gadam, pirms tam vismaz 12 mēnešus pavadot ārvalstīs. Šo remigrantu vidū 53% ir vīrieši, 58% ir latvieši, un 90% ir Latvijas pilsoņi.

Kopumā laikā no 2008. līdz 2018. gadam Latvijā kā remigranti atgriezās 53 tūkst. unikālo personu ar iepriekšējo 15 mēnešulaikā ārzemēs gūto darba pieredzi un 117 tūkst. unikālo personu ar iepriekšējo četru gadulaikā ārzemēs gūto darba pieredzi. Savukārt 2019. g. beigās Latvijā bija vismaz 145 tūkst. 18–74 gadu vecu remigrantu, kuri pēdējo 10 gadu laikā (2010.–2019. g.) nostrādāja ārvalstīs vismaz 6 mēnešus pēc kārtas. Tas liecina, ka Latvijā uz dzīvi no ārvalstīm atgriezies ievērojams skaits cilvēku.

Papildus, DMPC direktores Intas Mieriņas vadībā izzināts, cik aktīvi ārvalstīs dzīvojošie tīklojas savā starpā un iesaistās diasporas dzīvē — diasporas organizācijās, pašdarbības kolektīvos, brīvprātīgās asociācijās, kā arī diasporai domātos pasākumos (koncertos, svinībās utml.). Pētījuma mērķis ir sniegt pamatotu informāciju un rekomendācijas ārpus Latvijas dzīvojošās Latvijas diasporas efektīvākai satīklošanai, atbildot uz jautājumu, kas veicinātu diasporas pārstāvju plašāku līdzdalību diasporas dzīvē. Pētījuma ietvaros veiktas piecas fokusa grupu diskusijas, 28 padziļinātas intervijas ar dažādu diasporas organizāciju un grupu pārstāvjiem, kā arī analizēti emigrantu aptauju rezultāti, kas pirmo reizi ļāva iegūt uzticamus datus par to, kāda daļa Latvijas diasporas pārstāvju ir iesaistījušies dažādās diasporas aktivitātēs. Kā norāda pētījuma autore:

«Šis pētījums ir būtisks, jo diasporas saliedētība un pastāvīga kontaktu uzturēšana, iesaistoties diasporas pasākumos, organizācijās un grupās, ir stipras latviešu kopienas ārvalstīs pamats.»

Pētījumā konstatēts, ka visbiežākais veids, kā ārzemēs dzīvojošie latvieši iesaistās diasporas dzīvē, ir ārzemēs dzīvojošo latviešu ziņu portālu lasīšana kā arī iesaistīšanās kādā diasporai domātā vēstkopā, blogā vai domubiedru grupā internetā (piem., «Latvians in the UK» Facebook grupa u.tml.). Katrs ceturtais pēdējā gada laikā ir piedalījies kādā ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem domātā pasākumā, svinējis Jāņus u.c. Ja neskaita aktivitātes Internetā, diasporas dzīvē citā veidā (organizācijas, pasākumi u.tml.) iesaistījusies aptuveni trešdaļa ārvalstīs dzīvojošo latviešu vai Latvijas valstspiederīgo. Iespējas iesaistīt bērnus latviešu nedēļas nogales skolā vai diasporas bērnu un jauniešu nometnēs līdz šim ir izmantojis salīdzinoši neliels skaits disporas bērnu (mazāk kā katra desmitā ģimene).

Ziņojuma autori vērš uzmanību uz to, ka Latvijas diasporas organizācijās un pasākumos šobrīd iesaistās gandrīz tikai latvieši, turklāt tie ir nozīmīgi mazāk populāri jauniešu vidū. Lielākoties tas saisīts ar laika trūkumu, tomēr daudzi jaunieši (40%) min, ka viņus tas vienkārši neinteresē, piem., liekas saistošāk nevis palikt latviešu lokā, bet būt starp vietējiem vai pavadīt laiku ar savu ģimeni un draugiem, turklāt trūkst informācijas par diasporas organizācijām un iespējām tajās iesaistīties. Ideālai diasporas organizācijai, pēc jauniešu domām, būtu ne vien jānodarbojas ar kultūras aktivitātēm, bet jāsniedz praktiska palīdzība cilvēkiem, kas nesen pārvākušies uz ārzemēm. Tā nekoncentrētos tikai uz latviešu kultūru, bet pasākumiem, kas varētu ieinteresēt jebkuras tautības cilvēkus, t.sk.diasporas pārstāvju ārvalstnieku dzīvesbiedrus un draugus. Šāda organizācija rīkotu ne vien slēgtus pasākumus, bet arī pasākumus kas atvērti visiem — piemēram: sarunu klubi, sporta pasākumi, tematiskie vakari (karaoke, filmas, viktorīnas, kulinārijas vakari, makšķerēšanas klubs, māmiņu klubi, viesi no Latvijas utt.), kopīgi izbraucieni dabā, lielākas balles. Ziņojuma autori norāda, ka tas, vai diasporas organizācijas spēs saglabāt savu aktualitāti un popularitāti arī jaunās emigrantu paaudzes vidū tikpat lielā mērā kā savulaik starp trimdas latviešiem un to pēctečiem, ir atkarīgs no tā, vai šīs organizācijas spēs mainīties un pieskaņotiesjaunajiem apstākļiem un prasībām.

Pētījumu ziņojumi pieejami elektroniskā formā LU DMPC vietnē.