Šī raksta mērķis ir izprast Latvijas valstspiederīgo ģimeņu bērnu nacionālās piederības izjūtas veidošanos, padziļināti analizējot vienas no lielākajām Latvijas emigrantu mērķa valstīm — Lielbritānijas (OECD, 2014) — piemēru. Tā kā liela apmēra emigrācija no Latvijas ir notikusi tikai salīdzinoši nesen, bērnu situācijas izpētē šis raksts koncentrējas uz tā saukto «1,5» jeb «vienu ar pusi paaudzi» — bērniem, kuri dzimuši izcelsmes valstī, bet dzīvo emigrācijā. 1,5 paaudzes pārstāvji atšķiras no pirmās paaudzes migrantiem — saviem vecākiem, — kuru identitāte ir veidojusies viņu izcelsmes valstī, un kuri paši pieņēma lēmumu emigrēt un kuru statusu definē viņu pieņemtais lēmums; 1,5 paaudzes pārstāvji atšķiras arī no otrās migrantu paaudzes pārstāvjiem, kuri piedzimuši vecāku jaunajā mītnes zemē un, neskatoties uz savu nacionālo piederību, informāciju par to un savu «dzimto zemi» primāri ir ieguvuši no vecāku stāstiem un atmiņām (R. G. Rumbaut & Ima, 1988). Rakstā vispirms sniegts ieskats teorētiskajā diskursā par migrantu 1,5 paaudzi un tai specifiskajām iezīmēm, kā arī akcentēti galvenie faktori, kas ietekmē šīs mērķgrupas piederības izjūtas veidošanos. Raksta otrajā daļā aplūkoti pētījuma rezultāti, pievēršoties bērnu piederības izjūtas transnacionālisma kontekstā analīzei ne tikai no bērnu vecāku perspektīvas, raksturojot informāciju, kas iegūta kvantitatīvā Latvijas emigrantu aptaujā un padziļinātajās daļēji strukturētajās intervijās, bet arī no pašas mērķgrupas — 1,5 paaudzes Latvijas imigrantu Lielbritānijā — skatījuma, kas apkopots, izmantojot pilotpētījumā īstenoto projektīvo metožu sniegtās iespējas padziļināti izprast imigrantu bērnu pieredzi, īpaši tās emocionālos aspektus. Apzinoties pilotpētījuma ierobežojumus, raksta autores uzskata, ka tiešās mērķgrupas izpēte sniedz ļoti nozīmīgu papildinošu izpratni diskusijā par Latvijas emigrantu bērnu piederības izjūtu transnacionālisma kontekstā.