Latvijas emigrantus AK un citas ādas krāsas cilvēkus vieno ne tikai multikulturālā vide, bet arī imigrantu statuss. 2017. gadā Lielbritānijā dzīvoja 5,6 miljoni cilvēku, kas bija dzimuši ārpus Eiropas Savienības (ES dzimuši 3,6 miljoni imigrantu). Viņi, tāpat kā Centrālās un Austrumeiropas (CEA) migranti, pamatā bija ieradušies darba meklēšanas vai ģimenes apvienošanas nolūkos. Vislielākās ne-ES imigrantu grupas veido cilvēki no Indijas, Pakistānas un citām Dienvidāzijas valstīm, kā arī no Subsahāras Āfrikas. Kopš 90. gadiem imigrācija ir manāmi izmainījusi britu sabiedrības rasisko struktūru, palielinot to etnisko grupu īpatsvaru, kurām ir cita (nav balta) ādas krāsa. Kā liecina demogrāfiskie dati, 1995. gadā tas bija 6 procenti, bet 2015. gadā — jau 15 procenti.

Visai bieži no latviešu migrantiem, īpaši no gados jaunākiem, esmu dzirdējis atzinīgus vārdus par AK multikulturālo vidi, kurā dažādu etnisko izcelsmju un rasu cilvēki izturas iecietīgi viens pret otru. Daudzās Anglijas pilsētās CAE valstu migranti dzīvo un strādā plecu pie pleca ar atšķirīgas ādas krāsas cilvēkiem. To netieši parāda Oksfordas Universitātes Migrācijas observatorijas pētnieku izveidotais grafiks, kurā redzams ES dzimušo un ārpus ES dzimušo imigrantu īpatsvars konkrētās Lielbritānijas pilsētās (1. grafiks). Šajā grafikā, protams, var pamanīt pilsētas, kurās viena no imigrantu grupām ir izteiktā vairākumā. Piemēram, Bostonā vai Korbijā — Anglijas pilsētās, kurās dzīvo arī daudzi latvieši — ir mazāka varbūtība sastapt citas ādas krāsas cilvēkus. Turpretī latviešiem, kas dzīvo Lesterā vai Mančestrā, starprasu kontakta iespējamība palielinās. Lauku teritorijās citas ādas krāsas cilvēku īpatsvars ir būtiski mazāks, taču tas šīs vietas nepasargā no rasu diskriminācijas problēmām.¹

Skaidrs, ka latviešu imigrantu izpratni ietekmē jau Latvijā apgūti stereotipi par citas rases cilvēkiem. Savukārt rasu asimetrija konkrētās Lielbritānijas vietās nosaka atšķirīgu pieredzes intensitāti, kas izaicina vai nostiprina šos pirmatnējos stereotipus. Migrācijas observatorijas apkopotie dati atklāj, ka no britiem rasiski atšķirīgu imigrantu vidū ir ievērojami augstāka to cilvēku daļa, kuriem nav neviena drauga. Tas norāda uz sociālās izolācijas pakāpi, kas ir būtiski augstāka nekā ES dzimušo baltas ādas krāsas imigrantu vidū.

Jaukto rasu ģimenes Apvienotajā Karalistē nav reta parādība. Esmu intervējis Latvijas valstspiederīgos, kas ir izveidojuši šādas ģimenes un kuriem, starp citu, bērnu ādas krāsa kļūst par vēl vienu remigrācijas šķērsli. Diemžēl manā rīcībā nav tiešu kvantitatīvu datu, kas ļautu spriest, cik daudziem latviešu migrantu dzīvesbiedriem ir cita ādas krāsa vai kāda ir latviešu migrantu attieksme pret citas rases cilvēkiem. Varu tikai atsaukties uz 2019. gadā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta veiktajā aptaujā iegūtajiem datiem, kas atklāj plašākus multikulturālos apstākļus, kādos dzīvo latviešu migranti.² Saskaņā ar šiem datiem 17 procenti Latvijas valstspiederīgo, kas uz AK pārcēlušies pēdējos 20 gadu laikā, ir dzīvesbiedrs ar trešās valsts (nevis Latvijas vai AK) pilsonību, bet 56 procenti respondentu, kas ar dzīvesbiedru dzīvo vienā mājsaimniecībā, mājās sarunājas angļu valodā.

Starprasu attiecības ik pa laikam ir izraisījušas lielāku vai mazāku viļņošanos AK pilsētās, un par to nesen atgādināja arī Black lives matter protesti, kuru laikā Bristolē tika demontēta britu vergu tirgotāja Edvarda Kolstona statuja. Daudzus citas ādas krāsas cilvēkus vismaz formāli vieno britu koloniālā pagātne. Bijušās britu kolonijas bija nopietns darbaspēka migrācijas avots 20. gadsimta vidū. Piemēram, pakistānieši un jamaikieši AK ieradās jau pagājušā gadsimta 50. un 60. gados, un daļa no viņiem apmetās tajās pašās vietās, kas krietni vēlāk kļuva par latviešu migrantu galamērķi — Londonas apkaime, Midlendi un Ziemeļanglija. Lai gan saskaņā ar Migrācijas politikas indeksu (MIPEX) Apvienotā Karaliste var lepoties ar vienu no progresīvākajām pretdiskriminācijas politikām, citu kultūru un ādas krāsas cilvēku īpatsvara nemitīgais pieaugums ir pastiprinājis rasisma izpausmes britu sabiedrībā. Turklāt, kā liecina aptauju dati, ārpus ES dzimušo un rasiski atšķirīgo imigrantu pēcnācējiem nevienlīdzības uzlūkošana caur diskriminācijas prizmu ir pat daudz raksturīgāka nekā viņu priekštečiem.

«Es neesmu rasists, bet musulmaņi man besī ārā»

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma par latviešu migrantu attieksmi pret citas ādas krāsas cilvēkiem, visu iepriekš rakstīto var uztvert arī kā izvērstu prologu argumentam, ka rasistiski domāšanas modeļi britu sabiedrībā ir pastāvējuši jau pirms CAE migrantu masveidīgas ierašanās. Tiesa, ES paplašināšanās 2004. gadā izjauca ierasto lietu kārtību. Lētais darbaspēks no CAE valstīm veicināja imigrantu konkurenci un novilka robežas starp veco, daudz «krāsaināko» imigrantu segmentu un jaunajiem imigrantiem, kuru ādas krāsa neatšķīrās no «īstajiem angļiem».³ Turklāt britu sabiedriskajā domā CAE imigranti atšķirībā no, piemēram, musulmaņu imigrantiem netika uztverti kā drauds kultūrai.⁴

Kaut gan vēsturiski un kulturāli dažādās imigrantu grupas AK dzīvo viena otrai blakus, viņu mijiedarbību biežāk nosaka līdzāspastāvēšanas neizbēgamība, nevis vispārēja vēlme draudzēties. Brexit, kā esmu norādījis kādā agrākā bloga ierakstā, saasināja šīs smalkās hierarhijas. Sarunās ar latviešu migrantiem itin bieži ir vērojamas situatīvas attieksmes pret citas ādas krāsas cilvēkiem. No vienas puses, viņi ļoti atzinīgi izsakās par starpetnisko un starprasu iecietību konkrētā apkaimē vai Apvienotajā Karalistē kopumā. No otras puses, manās intervijās mēdz iegailēties aizspriedumainākas noskaņas, kad runa ir par dažādām imigrantu grupām un viņu vietu britu sabiedrībā. Ik pa laikam es latviešu izteikumos esmu pamanījis aizskarošo apzīmējumu ‘melnie’, kas tiek attiecināts uz ļoti dažādām, bet kulturāli visnotaļ svešām etniskām grupām. Kategoriju ‘melnie’ latviešu migranti mēdz lietot, lai parādītu savas (baltās) rases vai CAE migrantu pārākumu vai arī lai uzsvērtu nepamatotās pretenzijas, kuras izvirza citas rases imigranti. Tomēr šīs rasisma izpausmes manu informantu izteikumos liecina par sadzīviska mēroga antipātijām, nevis par radikālu un noturīgu nepatiku pret citu rasi.

Manu informantu izteikumos par rasiski atšķirīgiem cilvēkiem ir pamanāma arī tā britu pretimigrantu diskursa dimensija, kas vaino kulturāli citādākos migrantus «vietējo angļu» izspiešanā no viņu ierastās dzīves telpas. Latviešu migranti, būdami daļa no grupas, uz kuru attiecas pretimigrantu retorika, tomēr mēdz ar sapratni uztvert britu satraukumu par sociālajām pārmaiņām, kuras esot izraisījis vizuāli un kulturāli atšķirīgo imigrantu pieplūdums. To papildina arī pašu migrantu novērotās pārmaiņas tuvākajā apkaimē. Piemēram, Iveta, kas dzīvo un strādā Līdsā jau desmito gadu, uzskata, ka pilsētas rajons, kurā viņa dzīvojusi pašā sākumā, ir būtiski izmainījies pēdējo 10 gadu laikā:

«Tur ir pilns ar melnajiem, un netīrs viss. Viņi dzīvo tā, it kā viņi dzīvotu savā valstī. Tur ir visa tā netīrība un visādi veikali uz ielām, kur tirgo visu pēc kārtas. Man liekas, ka arī bīstami šeit ir palicis dzīvot.»

Ivetas teiktais iegūst jēgu ne tikai kā kritiski ierāmēts pieredzējums, bet arī domājot par CAE imigrantu un britu ideoloģisko paralēlismu attieksmē pret rasiski atšķirīgu migrantu izraisītajām kulturālajām pārmaiņām. Šeit vietā atzīmēt, ka Iveta ir precējusies ar angli, kurš viņai arī esot sacījis, ka Līdsa vairs neizskatoties pēc Anglijas.

Latviešu migrantiem nav sveši tādi vārdi kā babaji un pakiji, ar kuriem vairāk vai mazāk aizskarošā veidā tiek attiecīgi apzīmēti AK dzīvojošie indieši un pakistānieši. Šo nievājošo apzīmētāju lietošanā zināmu lomu, protams, spēlē cilvēku ādas krāsa, jo tās uzsvēršana palīdz raksturot kulturāli atšķirīgās imigrantu grupas. Tomēr ādas krāsa ir mazāk izteiksmīga identitātes zīme nekā piederība musulmaņu kopienai, par kuras redzamākajiem pārstāvjiem, spriežot pēc manu informantu teiktā, uzskatāmi pakistānieši. Latviešu migrantu priekšstatus par pakistāniešiem — otru lielāko etnisko minoritāti Apvienotajā Karalistē — nereti veido aizspriedumi, piemēram, pakistānieši nemaksā nodokļus, izmanto britu pabalstu sistēmu, dzīvo grezni u.c. Viņiem tiek arī piedēvēts radikālisms. Piemēram, Kārlis no Bērnlijas, uzsver, ka neesot rasists, bet musulmaņi viņam besījot ārā: «Man liekas, ka viņi fano, kad kāds uztaisa teroraktu. Viņi te mošejā visu apspriež un aplaudē.» Bērnlija atrodas Anglijas Ziemeļrietumos, un tajā dzīvo daudzi Dienvidāzijas imigranti. Bērnlija ir arī viena no vietām, kur 2001. gada vasarā norisinājās pamatīgas sadursmes starp vietējiem angļiem un Dienvidāzijas imigrantiem. Latvieši kopā ar citiem CAE migrantiem tiek pieslēgti šai starprasu attiecību vēsturei, kas turpina ietekmēt dažādu rasisku grupu pozicionējumu konkrētā pilsētā. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka mana informanta Kārļa attieksmi pret musulmaņiem ir ietekmējusi arī pakistāniešu fiziska izrēķināšanās ar viņa pusaudža dēlu, kurš uzvedies izaicinoši kāda pakistānieša kebabnīcā. Pat ja šis sadzīviskais konflikts nesakņojas iepriekšējo attiecību vēsturē, tas tomēr turpina rakstīt Bērnlijas starprasu attiecību vēsturi. Tādējādi Kārļa prakses loģika ‘es neesmu rasists, bet musulmaņi man besī ārā’ vienlaikus izgaismo individuāla līmeņa savstarpējo atsvešināšanos un reproducē kulturālās robežas, kas pastāvēja vēl pirms Kārļa ierašanās Bērnlijā.

Starprasu attiecību kontekstā īpatnēja attieksme ir izveidojusies pret rumāņiem, kuri pēc poļiem ir otra lielākā CAE imigrantu grupu Apvienotajā Karalistē. Lai gan rumāņi ir piederīgi CAE migrantu kopumam, latviešu migranti viņus nereti uztver kā citas rases pārstāvjus. Turklāt britu sabiedriskajā domā atvērtība pret rumāņu imigrantiem neatšķiras no atvērtības pret pakistāniešu imigrantiem – abos gadījumos tā ir ievērojami zemāka nekā pret poļiem vai frančiem. Latviešu imigrantu priekšstatus par rumāņu atšķirīgajām rasiskajām pozīcijām plašākā tvērumā palīdz ieskicēt Māra, kas dzīvo Donkasterā:

«Mēs esam baltie, bet visi tie rumāņi, čigāni ir tumsnējāki. Kurdi ir balti, bet viņiem ir savs specifiskais paskats. Tos arī uzreiz var atšķirt. Nu par indiešiem vispār nerunāsim.»

Rumāņu eksotizēšanu, iespējams, izraisa viņu vienādošana ar romiem. Mani informanti rumāņus bieži min kopā ar čigāniem, un abām grupām tiek adresēti kopīgi aizspriedumi, kas tām piedēvē slinkumu, negodīgumu un dzīvošanu no britu pabalstiem. Dažkārt tieši rumāņu masveidīgums un uzskats, ka viņi bojā pozitīvo iespaidu par citām CAE imigrantu grupām, ir mudinājis latviešu migrantus atbalstīt Brexit aizstāvju pausto nepieciešamību apturēt nekontrolēto migrāciju. Taču nevar arī nepamanīt, ka latviešu migranti rumāņus uztver kā konkurentus, kas ir gatavi strādāt to pašu darbu, ko citi CAE migranti, bet par zemāku atalgojumu. Respektīvi, savdabīgajam rasismam pret rumāņiem ir sataustāms arī ekonomisks pamats.

Rezumējot nav šaubu, ka latviešu migranti AK spēj sadzīvot un cienīt citas ādas krāsas cilvēkus. Tomēr līdzās pozitīvajai multikulturālisma pieredzei britu sabiedrībā ir arī gana izplatītas prakses, kas balstās rasiskās hierarhijās un sociālā nevienlīdzībā. Šādu prakšu iepazīšana, īpaši vietās, kur ir zema starprasu mijiedarbība, latviešu migrantiem liek laika gaitā apzināties savas kulturālās atšķirības un līdzības. Ierasto kulturālo robežu uzturēšanas prakses palīdz attaisnot ikdienas jeb banālo rasismu, kas sadzirdams latviešu migrantu izteikumos. Taču plašākā mērogā tās atsedz rasu segregāciju un kulturālās robežas starp ‘angļiem’ un ‘citiem’.

Šis bloga ieraksts ir tapis Mārtiņa Kaprāna pēcdoktorantūras pētniecības projekta «Baltijas migranti Lielbritānijā: adaptācijas stratēģijas un nākotnes scenāriji» (Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/103) ietvaros.