Pēdējā laikā daudz diskusiju izraisījies saistībā ar Latvijai noteikto imigrantu kvotu. Pētījumi liecina, ka lielākā daļa sabiedrības neatbalsta bēgļu uzņemšanu (TNS 2015. gada jūnijs). Arī starptautiskie salīdzinošie pētījumi (piem., Eiropas Sociālais Pētījums (ESS), MYPLACE, u.c.) pastāvīgi apliecina, ka tieši Austrumeiropas valstu iedzīvotāju attieksme pret imigrāciju ir negatīvāka nekā citos Eiropas reģionos (Mudde, 2005; Pop-Eleches, 2010). Taču zīmīgi, ka Eiropas valstu vidū Latvija, tāpat kā daudzas citas Austrumeiropas valstis, pati ir viena no ļoti izteiktām donorvalstīm. Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo vairāk nekā 10% Latvijas iedzīvotājiem. Tie ir cilvēki, kuri paši iejutušies iebraucēju lomā, pārceļoties uz dzīvi citā valstī, tādēļ interesanti kādas, salīdzinājumā ar citiem latviešiem, ir viņu domas par imigrantiem Latvijā. Ņemot vērā personīgo pieredzi, sagaidāms, ka viņu attieksme pret citiem imigrantiem būs tolerantāka un empātiskāka nekā tiem, kuriem pašiem nav migrācijas pieredzes. Būtiski arī, ka ārzemēs dzīvojošie biežāk nonāk kontaktā ar imigrantiem no citām valstīm, tādējādi mazinoties negatīvajiem stereotipiem, bailēm no svešā, un, iespējams, attieksmēm kļūstot pieņemošākām (Allport, 1954; Fetzer, 2000).
2013. gadā dažādi jautājumi par attieksmi pret imigrantiem tika uzdoti ikgadējā Starptautiskās Pētījumu Programmas (ISSP) pētījumā, un tieši šādus jautājumus mūsu «jaunās diasporas» pārstāvjiem uzdevām arī aptaujā «Latvijas emigrantu kopienas».
Kā liecina apkopotās atbildes, tik tiešām, Latvijas diasporā attieksme pret imigrantiem ir daudz pieņemošāka nekā starp Latvijas iedzīvotājiem. Īpaši lielas atšķirības vērojamas vērtējumā par to, vai imigranti atņem darbu cilvēkiem, kas dzimuši Latvijā: šim apgalvojumam pilnībā vai drīzāk piekrīt lielākā daļa (59%) Latvijas iedzīvotāju, bet tikai 22% diasporas pārstāvju. Diasporas pārstāvji arī biežāk piekrīt, ka imigranti dara Latviju atvērtāku jaunām idejām un ka viņi neapdraud Latvijas kultūru, kamēr Latvijas iedzīvotāju vidū domas par šiem jautājumiem dalās. Neraugoties uz to, ka viņi paši ir imigranti kādā citā zemē, 37% diasporas pārstāvju neuzskata, ka Latvijā dzīvojošajiem legālajiem imigrantiem, kas nav Latvijas pilsoņi, būtu jāpiešķir tādas pašas tiesības kā Latvijas pilsoņiem, turpretī 35% atbalsta šādu tiesību nodrošināšanu (28% ir grūti atbildēt). Latvijas iedzīvotāji šajā jautājumā biežāk dod priekšroku pilsoņiem – gandrīz puse (47%) uzskata, ka legālajiem imigrantiem tomēr nebūtu jāpiešķir tādas pašas tiesības kā pilsoņiem.
Līdzīgi kā citās aptaujās, arī šajā atklājas, ka imigrācijas ietekmi pozitīvāk vērtē Latvijas diasporas pārstāvji ar augstāko izglītību, novērtējot gan to, ka imigranti dara Latviju atvērtāku jaunām idejām, gan arī nepiekrītot, ka imigranti atņem darbu Latvijas iedzīvotājiem, tomēr viņu domas par to, vai legālajiem imigrantiem būtu jādod tādas pašas tiesības ka pilsoņiem, neatšķiras no citiem – līdzīga daļa (35%) šādam risinājumam piekristu vai nepiekristu, bet 30% nav spējuši noformulēt savu attieksmi šajā jautājumā.
Visnegatīvāk imigrāciju vērtē Latvijas diasporas pārstāvji 55 vai vairāk gadu vecumā. Jauni cilvēki, turpretī, biežāk uzskata, ka imigranti padara Latviju atvērtāku jaunām idejām. Visbiežāk viedokli, ka imigranti atņem darbu cilvēkiem Latvijā, pauž tie, kuri emigrēja tādēļ, ka nespēja atrast darbu (38%), un tieši šai grupai kopumā ir visnegatīvākā attieksme pret imigrantiem. Šis rezultāts saskan ar socioloģiskajām teorijām, ka dažkārt uz imigrantiem tiek novelta vaina par personīgajām neveiksmēm (scapegoating) par personīgajām neveiksmēm (Dollard et al., 1939; Zawadzki, 1948). Interesanti, ka pārliecību, ka imigranti padara Latviju atvērtāku jaunām idejām, pauž lielākais vairākums no tiem, kuri aizbrauca no Latvijas personīgās izaugsmes meklējumus vai lai pievienotos ģimenei. Tātad, vismaz daļa no tiem, kuri meklē un ir atvērti jaunām idejām, saskata imigrācijā šāda veida potenciālu.
Imigrantus kā draudu Latvijas kultūrai visbiežāk izjūt latvieši (26%), tikmēr citu tautību pārstāvji par to nesatraucas. Šķietams apdraudējums ‘kultūras nācijai’ var būtisks baiļu no imigrantiem iemesls (Golder, 2003; Yilmaz, 2012), un ekstrēmā gadījumā var izpausties rasismā un diskriminācijā. Vērojamas krasas atšķirības tajā, kā latviešu un citu tautību emigranti no Latvijas vērtē tiesību piešķiršanu imigrantiem Latvijā: latviešu emigranti to visbiežāk (apmēram pusē gadījumu) neatbalsta, turpretī citu tautību emigrantu vidū apmēram puse to atbalsta (gandrīz 30% savu viedokli nav spējuši formulēt). Interesanti, ka nepilsoņi biežāk nekā pilsoņi uzskata, ka imigranti atņem darbu cilvēkiem, kas dzimuši Latvijā. Un, protams, lielākā daļa nepilsoņu, pretstatā pilsoņiem, uzskata, ka legālajiem imigrantiem Latvijā, kuri nav pilsoņi, jāpiešķir tādas pašas tiesības kā pilsoņiem. No aptaujas gan nekļūst skaidrs, cik lielā mērā viņi to attiecina uz sevi un cik — uz nesenajiem imigrantiem no citiem pasaules reģioniem.
Atsķiras arī dažādās valstīs dzīvojošo Latvijas emigrantu viedokļi. Visbiežāk pārliecību par to, ka imigranti padara Latviju atvērtāku jaunām idejām, pauž ASV, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē, un Dienvideiropas valstīs dzīvojošie. Šīs ir valstis, kuras tradicionāli ir piedzīvojušas lielus migrācijas viļņus, un kurās salīdzinoši liela daļa iedzīvotāju ir imigranti. Latvijas vēsturiskā imigrācijas pieredze turpretī, pamatā saistās ar Padomju laika masveida darbaspēka imigrāciju no citiem PSRS reģioniem, kura vismaz daļā sabiedrības izraisa negatīvas asociācijas. Imigrantus kā draudu Latvijas kultūrai visbiežāk saskata Norvēģijā dzīvojošie latvieši, turpretī šim viedoklim nepiekrīt NVS valstīs un Gruzijā dzīvojošie. Tādu pašu tiesību piešķiršanu imigrantiem kā pilsoņiem visbiežāk atbalsta NVS valstīs un Vācijā dzīvojošie, turpretī šim viedoklim nepiekrīt Norvēģijā un Dienvideiropas valstīs dzīvojošie, kur šobrīd bieži sākotnēji nonāk imigranti no Ziemeļāfrikas vai arābu valstīm.
Interesanti, ka attieksme pret imigrantiem Latvijā ir saistīta arī ar atgriešanās plāniem. Tie, kuri plāno atgriezties Latvijā, daudz biežāk (trešdaļa) saskata, ka imigranti atņem darbu cilvēkiem Latvijā. Viņi ir arī mazāk pārliecināti par imigrantu pienesumu jaunu ideju ziņā, tā vietā nereti saskatot imigrantus kā draudu Latvijas kultūrai. Aptuveni puse not tiem, kuri plāno atgriezties Latvijā, uzskata, ka imigrantiem nebūtu jāpiešķir tādas pašas tiesības kā pilsoņiem, un ne vairāk kā katrs ceturtais no viņiem šādu soli atbalstītu. Tie, kuri paši atgriezties neplāno, ir pozitīvāk noskaņoti un pamatā atbalsta vienlīdzīgu tiesību piešķiršanu imigrantiem. Šis rezultāts saskan ar reālistiskā grupu konflikta teorijām (Sherif and Sherif, 1953), ka nepatika un konflikts ar imigrantiem ir instrumentāls un balstīts konkurencē par ierobežotiem resursiem. Piemēram, Esses et al. (1998) instrumentālais grupu konflikta modelis pieņem, ka resursu spriedze attiecībā uz darbu, ienākumiem u.tml. ir viens no galvenajiem grupu konfliktu, diskriminācijas un ksenofobijas iemesliem. Kā liecina Mieriņas un Koroļevas (2015) pētījums, kas publicēts žurnālā The Sociological Review, tieši šis iemesls, papildus mediju efektam, mazajai saskarei ar imigrantiem, zemajam uzticēšanās līmenim cilvēkiem un valsts institūcijam, etniskajam nacionālismam un vēsturiskajai pieredzei, lielā mērā izskaidro, kādēļ Autrumeiropas valstīs attieksme pret imigrantiem ir negatīvāka nekā vairumā Rietumeiropas valstu. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, un Latvijā atgriežoties tiem, kuriem pašiem ir emigrācijas pieredze, sagaidāms, ka attieksme pret imigrantiem varētu kļūt pieņemošāka, tomēr apšaubāms, kā būtiska attieksmju maiņa gaidāma tuvākajā laikā.
Teksts pirmo reizi publicēts LU FSI vietnē.