Kopsavilkums
Pamatojoties uz iepriekš aplūkotajiem teorētiskajiem atzinumiem un citu pētījumu rezultātiem, šajā rakstā pārbaudei tiek izvirzītas divas hipotētisku pieņēmumu kopas: a) piederības jūtu veidošanos un intensitāti, kā arī izmaiņas piederības apziņā nosaka šādi objektīvie faktori: emigrācijā pavadītais laiks, izceļošanas laiks (emigrācijas vilnis), nodarbošanās mītnes zemē, demogrāfiskās pazīmes, sociālās saites: ģimene un draugi Latvijā un ārzemēs, īpašums Latvijā; b) piederības izjūtu stiprums atkarīgs no šādiem subjektīvajiem faktoriem: apmierinātība ar dažādiem dzīves aspektiem, uzticēšanās.
Galvenās atziņas
- Svarīga nozīme piederības izjūtu transformācijās emigrācijā ir laika faktoram. Turklāt laikam šajā gadījumā ir divējāda nozīme – gan ārpus dzimtenes nodzīvotie mēneši, gadi, gan izceļošanas periods – emigrācijas vilnis, kas saistīts arī ar izceļošanas iemesliem un emocionālo fonu, kādā cilvēks atstājis Latviju.
- Piederības izjūtu diferenciācijā būtiska nozīme ir ģimenei un sociālajām saitēm, proti, vai cilvēks svešumā dzīvo viens vai kopā ar ģimeni, draugiem.
- Tautībai ir statistiski nozīmīga ietekme uz izmaiņām piederības izjūtās visos modeļos, bet vēl lielāka nozīme, īpaši nacionālās piederības jūtu saglabāšanā un stiprināšanā, ir ģimenē lietotajai sarunvalodai (šajā gadījumā latviešu valodai).