Aizvadītajos gados daudziem Latvijas valstspiederīgajiem ir aizritējusi desmitā gadskārta kopš pārcelšanās uz Apvienoto Karalisti. Viņi lielākoties pārstāv t.s. krīzes migrantus, kas no Latvijas aizbrauca ekonomiskās recesijas kulminācijas brīdī. Desmit gadi ir pietiekoši ilgs laiks, lai ne tikai pielāgotos jaunajai mītnes zemei, bet arī lai cilvēki izvērtētu savu iejušanos jaunajos apstākļos. Bloga ierakstā vēlos pakavēties pie to Latvijas emigrantu identitātes veidošanās, kas pēdējos 20 gados ir pārcēlušies uz AK.
Pēdējo gadu laikā dažādos formātos man ir nācies atbildēt uz jautājumu, kā latviešu migranti pieņem rasu daudzveidību jaunajās mītnes zemēs. Nesenie *Black lives matter* protesti atkal par to atgādināja. Pacentīšos aplūkot šo nebūt ne vienkāršo tēmu, izmantojot Apvienotajā Karalistē (iespējams, multikulturālākajā Eiropas valstī) dzīvojošo latviešu pieredzi.
Ikvienam cilvēkam, apmetoties uz pastāvīgu dzīvi citā valstī, mājokļa atrašana ir viens no svarīgākajiem jautājumiem. Mājoklis ir pirmā drošības un sociālās pielāgošanās saliņa jaunajā un nereti svešajā mītnes zemē. Uz domām par mājokļa lomu migranta dzīvē mani nesen vedināja Apvienotajā Karalistē dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo bažas par to, kā Covid-19 izraisītā ekonomiskā krīze ietekmē viņu spēju segt mājokļa izdevumus. Tas lika arī plašāk palūkoties, kā Latvijas valstspiederīgie AK risina mājokļa jautājumu un kā šis jautājums ir saistīts ar viņu piederību mītnes zemei.
Apvienotā Karaliste – lielākā Latvijas emigrantu mītnes zeme – ir ierindojama starp tām Eiropas valstīm, kuras Covid-19 pandēmija skārusi vissmagāk. Tas, protams, ir arī ietekmējis tur dzīvojošos Latvijas valstspiederīgos. Viņu noskaņojumam pēdējās nedēļās esmu centies sekot līdzi, un ar saviem attālinātajiem vērojumiem vēlējos padalīties šajā blogā.