Turpmākās analīzes pamatu veido dati, kas ir iegūti Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta veiktajās Latvijas emigrantu kopienu aptaujās 2019. un 2014. gadā.¹

Kuru identitātes kategoriju ņemsiet?

Latvijas emigranti, kas ir pārcēlušies uz AK pēdējo 20 gadu laikā, izvēlas dažādas un dažkārt papildinošas identitātes kategorijas attiecībās ar mītnes zemi un sabiedrību. Visizteiksmīgākā, kā parāda 2019. gada aptaujas dati, ir identificēšanās ar mītnes zemes pastāvīgajiem iedzīvotājiem vai pilsoņiem (1. grafiks). Citiem vārdiem, tie ir cilvēki, kas vēlas būt savējie vai vietējie, nevis tikai caurbraucēji. Ar Brexit saistītā prasība Eiropas Savienības pilsoņiem reģistrēties pastāvīgā iedzīvotāja statusam ir saasinājusi šīs identitātes kategorijas nozīmi. Starp Latvijas emigrantiem, kas identificējas kā pastāvīgie iedzīvotāji, protams, ir arī tādi, kas vienlaikus mēdz sevi uzskatīt par imigrantiem vai pasaules pilsoņiem, tomēr šīs paralēlās kategorijas aptaujas datos parādās daudz retāk, kas piederību mītnes zemei definē kā sociālpsiholoģiski norobežotu piederības formu. Citās identitātes kategorijās, kas tika piedāvātas 2019. gada aptaujā, vairāk izpaužas mobilitātes (iebraucēji, imigranti, viesi, pasaules pilsoņi) un diasporiskās nozīmes. Iepretim pastāvīgā iedzīvotāja kategorijai šīs transnacionālās piederības formas ir atvērtākas un biežāk savstarpēji mijiedarbojas.

Iegūtie dati ļauj nošķirt divus pastāvīgus identitātes kategoriju pudurus: vietējos un transnacionāļus (2. grafiks). Vietējo puduris ir mazāks (39%) nekā transnacionāļu puduris (61%), un to ar lielāku varbūtību veido emigranti, kas AK uzskata par savām mājām, kam ir vidējā profesionālā vai arodizglītība un kas dzīvo vienā mājsaimniecībā ar nepilngadīgu bērnu/-iem. Starp transnacionāļiem savukārt ir raksturīgāk parādīties cilvēkiem, kas par savām mājām uzskata Latviju vai Latviju un AK, kuriem ir zemākais izglītības līmenis un kas dzīvo vienā mājsaimniecībā ar pilngadīgu bērnu/-iem. Nav pārsteigums, ka pirmajā pudurī mēs biežāk sastapsim latviešus, kas AK dzīvo ilgāk par 10 gadiem, bet starp transnacionāļiem — tos, kas AK ir nodzīvojuši mazāk par pieciem gadiem. Tātad pastāv lielāka iespēja, ka krīzes migranti ir asociējami ar vietējo puduri. Interesanti, ka abos puduros nav novērojamas būtiskas vecumgrupu atšķirības, taču pastāv nozīmīgas atšķirības dzīvesvietas griezumā.² Proti, vietējie biežāk dzīvo ārpus Londonas (pamatā Anglijas mazpilsētās), bet transnacionāļi — Londonā. Tāpat starp vietējiem var manīt izteiktāku apmierinātību ar savu apkaimi un tās iedzīvotājiem. Būtiskas atšķirības ir novērojamas arī mobilitātes kontekstā. Ja vietējie ar daudz augstāku varbūtību pieļauj iespēju, ka pēc pieciem gadiem viņi joprojām dzīvos un strādās AK, tad transnacionāļu vidū pastāv lielāka varbūtība sastapt Latvijas emigrantus, kas pēc pieciem gadiem varētu atgriezties Latvijā vai pārcelties dzīvot un strādāt uz citu Eiropas valsti.

Piederības spēks

Identitāti kā analītisku kategoriju ļauj raksturot ne tikai tas, kāds apzīmētājs respondentam šķiet atbilstošāks, bet arī piederības intensitāte. 2019. gada aptaujā šīs intensitātes mērīšanai tika izmantotas vairākas kategorijas. Iegūtie rezultāti parāda, ka spēcīga piederība mītnes zemei un sabiedrībai ir dominējošais raksturlielums (3. grafiks). Salīdzinot šos rezultātus ar 2014. gada aptaujas datiem, var izteikt pieļāvumu, ka piecu gadu laikā visbūtiskāk ir pieaugusi Latvijas emigrantu piederības intensitāte tuvākajai apkaimei. Lai labāk saprastu piederības stiprumu, 3. grafikā esmu pievienojis arī datus par to, cik cieši AK respondenti jūtas piederīgi Latvijai kopumā. Šis salīdzinājums parāda, ka piederība Latvijai ir krietni vājāka nekā AK. Turklāt, nostiprinoties mītnes zemes piederībai, saites ar izcelsmes valsti ir vājinājušās.

2019. gada aptaujas rezultāti ļauj norobežot divus līdzīga lieluma Latvijas emigrantu segmentus. Ja viens segments visbiežāk demonstrē stipru vai vidēji stipru piederību Lielbritānijai (52%), tad otrs uzrāda vāju piederību vai mērenu atsvešinātību (48%). Izmantojot iepriekš ieskicētos vietējo un transnacionāļu pudurus, var ieraudzīt ļoti nozīmīgas, bet paredzamas atšķirības: vietējie pauž spēcīgu piederību, turpretī starp transnacionāļiem daudz biežāk var pamanīt atsvešinātību no mītnes zemes. Spēcīga piederība AK ir raksturīgāka trīsdesmitgadniekiem, bet atsvešinātība ar augstāku varbūtību parādās divās vecākajās kohortās (40+). Tas liecina par adaptācijas atšķirībām dažādās vecumgrupās. Interesanti, ka spēcīgu piederības apziņu ar augstāku varbūtību var novērot starp latviešiem, kas AK dzīvo relatīvi īsāku laiku — no sešiem līdz desmit gadiem. Tas, iespējams, liecina par sākotnējo optimismu, ko rada sekmīga profesionālā mobilitāte no ļoti zemām starta pozīcijām un sociālās drošības iegūšana pēc pirmajiem nenoteiktības apzīmogotajiem jaunās mītnes zemes iepazīšanas gadiem.

Līdzās piederības apziņai respondentu priekšstati par iekļaušanos britu sabiedrībā ļauj lielākā tuvinājumā paskatīties uz Latvijas emigrantu identitātes veidošanos. 2019. gada aptaujas rezultāti atklāj, ka lielākā daļa (61%) Latvijas emigrantu šādu iekļaušanos uzskata par svarīgu mērķi (5. grafiks). Tomēr ir arī vērā ņemama daļa, kas tai nepiešķir lielu nozīmi. Padziļinātāka analīze atklāj atšķirības starp izglītības grupām, kur emigrantiem ar augstāko izglītību ir raksturīgāk iekļaušanos mītnes zemes sabiedrībā uzskatīt par svarīgu mērķi. Skaidrs, ka augstāko izglītību var uzskatīt par simbolisko kapitālu, kas vairo iekļaušanās iespējas caur darba tirgu, kā arī palīdz labāk apzināties un izmantot sociālās iekļaušanās prasmes. Nozīmīgas atšķirības ir konstatējamas arī starp vecumgrupām — trīsdesmitgadnieki ar lielāku varbūtību piešķir nozīmi iekļaušanās nepieciešamībai. Savukārt jaunākajā (16–29) un vecākajā (50+) kohortā pastāv daudz lielāka varbūtība sastapt emigrantus, kas iekļaušanos britu sabiedrībā neuzskata par svarīgu mērķi. Ja vecākās kohortas attieksmi var izskaidrot ar ierobežotajām adaptācijas iespējām, piemēram, sliktākas angļu valodas zināšanas vai zemāka profesionālā mobilitāte, tad jaunākās vecumgrupas attieksme paliek atklāts jautājums.

2019. gada aptaujas dati palīdz arī saprast, cik veiksmīgi latvieši ir iekļāvušies britu sabiedrībā (6. grafiks). Šie dati izriet no respondentu pašvērtējuma, kas, protams, neataino objektīvo situāciju. Tomēr pašvērtējums ir būtisks kritērijs, lai labāk apjēgtu Latvijas emigrantu sociālo iekļaušanos. Iegūtie rezultāti parāda, ka 69% emigrantu jūtas labi (‘Ļoti labi’ vai ‘Diezgan labi’) iekļāvušies. Starp latviešiem, kas iekļaušanos britu sabiedrībā vērtē mēreni (‘Savā ziņā labi, savā — slikti’) vai slikti, ir daudz augstāka varbūtība sastapt tos, kuriem iekļaušanās nav svarīgs mērķis. Tātad starp iekļaušanos kā mērķi un iekļaušanos kā praksi var konstatēt vērā ņemamu sakarību. Pozitīvu iekļaušanās pašvērtējumu ar augstāku varbūtību pauž jaunākās kohortas (16–39), savukārt negatīvs pašvērtējums ir raksturīgāks vecākajām kohortām (40+). Interesanti, ka respondenti, kas AK ir dzīvojuši no sešiem līdz desmit gadiem, ar augstāku varbūtību pauž pozitīvu vērtējumu par savu iekļaušanās pieredzi. Tas nostiprina iepriekš izvirzīto argumentu, ka šo emigrantu grupu raksturo sākotnējais optimisms, kas, protams, var kalpot par pamatu sekmīgai integrācijai britu sabiedrībā.

2019. gada aptaujas dati ļauj arī dziļāk ielūkoties Latvijas emigrantu priekšstatos par iekļaušanos AK sabiedrībā (7. grafiks). Lielbritānijas latviešu skatījumā par viņu sekmīgu iekļaušanos visbiežāk liecina likumpaklausība, stabils darbs un angļu valodas zināšanas. Tātad dominē funkcionāla izpratne par veiksmīgu iekļaušanos, t.i., tu kļūsti par daļu no britu sabiedrības, ja pieņem sociālās kārības formālos nosacījumus — darbs, valoda, likumi. Otra svarīgākā veiksmīgas iekļaušanās pazīmju grupa ir saistīta ar pieaugošu sociālo kapitālu (ciešas saites ar vietējiem iedzīvotājiem) un savas personības un identitātes ārēju atzīšanu. Daudz retāk ar veiksmīgu iekļaušanos tiek saprasta emocionālā iesaiste un simboliskais kapitāls, piemēram, akulturācija, vietējo tradīciju pārņemšana vai pilsoniskā aktivitāte. Tas nozīmē, ka Latvijas emigrantiem, domājot par veiksmīgu iekļaušanos, svešākas ir prakses, kas lielākoties veidojas ārpus darba un ģimenes dzīves un kam eventuāli ir ciešāka saikne ar asimilāciju.

2019. gada aptaujā tika noskaidrota arī neveiksmīgas iekļaušanās pieredze, kas gan veido daudz mazāku viedokļu grupu (6. grafiks). Visbiežāk respondenti ar sliktu iekļaušanos saprot vājas sociālās saites ar vietējiem iedzīvotājiem (8. grafiks). Valodas zināšanas vai nodarbinātība parādās daudz retāk. Tas liecina, ka funkcionālās iekļaušanās prasmes acīmredzot arī atsvešinātākā emigrantu segmentā ir visnotaļ izplatītas, taču tās ne vienmēr dod pietiekošu sociālpsiholoģisko pamatu, lai Latvijas emigrants uzskatītu, ka ir sekmīgi iekļāvies britu sabiedrībā.

Apkopojot datus par Latvijas emigrantu iekļaušanos mītnes zemes sabiedrībā, var atkal ieraudzīt būtiskas atšķirības starp tiem, kurus šajā bloga ierakstā esmu klasificējis kā vietējos un transnacionāļus (9. grafiks). Ja vietējiem daudz raksturīgāk ir uzsvērt iekļaušanās nozīmi un novērtēt savu iekļaušanos pozitīvā gaismā, tad transnacionāļu vidū ar augstāku varbūtību var novērot pretējas attieksmes. Šīs atšķirības atbalsojas, kad respondenti tiek lūgti novērtēt veiksmīgas iekļaušanās pazīmes. Būtiskākās atšķirības parādās attiecībā uz mijiedarbību ar vietējiem iedzīvotājiem un atzīšanu no mītnes zemes sabiedrības. Proti, vietējo pudurī šī mijiedarbība un atzīšana parādās visbiežāk kā veiksmīgas iekļaušanās priekšnosacījumi (10. grafiks). Savukārt transnacionāļi tieši vājās saites ar mītnes zemes cilvēkiem un grūtības pieņemt britu kultūru visbiežāk min kā neveiksmīgas iekļaušanās pazīmes (11. grafiks).

Aizplīvurotās hierarhijas

Šī aptaujas datu deskriptīvā analīze mudina domāt ne tikai par atšķirīgiem piederības veidiem, kas ietekmē AK dzīvojošo Latvijas emigrantu domāšanu un pašizpratni, bet arī par atšķirīgo pielāgošanos mītnes zemei. Atšķirības nosaka gan emigrantu vecums un izglītība, gan dzīvesvieta un profesionālā/sociālā mobilitāte. Adaptācijas procesā svarīga loma ir ierādāma arī cilvēka subjektivitātei un darīstpējai, kuras ietvaros ir veidojušās individuālās attiecības ar jauno, citādāko sabiedrību un kultūru. Lai gan bloga ietvaros neesmu ilustrējis subjektivitātes lomu, aptaujas dati liek domāt, ka krīzes migranti biežāk nekā citas Latvijas emigrantu grupas ir apmierināti ar savu sociālo iekļaušanos.

Tas, ko šī datu analīze neparāda, bet ko svarīgi ņemt vērā kā kontekstuālu lielumu, ir dažādu strukturālo spēku neredzamā līdzdalību Latvijas emigrantu adaptācijas procesā. Un tieši šie spēki lielā mērā veido imigrantu izpratni par to, ko nozīmē būt daļai no mītnes zemes sabiedrības. Strukturālo faktoru koordinējošā un koriģējošā ietekme liek uzdot daudzus būtiskus jautājumus. Piemēram, kā latviešu identificēšanos ar britu sabiedrību vai tuvākās apkaimes cilvēkiem ietekmē tas, ka viņi ar savu ādas krāsu un eiropieša laķējumu nejūtas atšķirīgi no prototipiskā angļa un ka uz viņiem daudz mazākā mērā attiecas diskrētās rasisma izpausmes. Ja arī agrāk AK ir novērota austrumeiropiešu diskriminēšana, īpaši darba tirgū,³ tad Centrālās un Austrumeiropas migranti šo nevienlīdzības mēdz līdzsvarot ar augstāka sociālā statusa uzsvēršanu, pieslienoties «īsto angļu» meritokrātiskajām vērtībām.⁴ Atklāts paliek arī jautājums par to, kā britu sabiedrības šķiriskā struktūra nosaka Latvijas emigrantu piederības intensitāti un sociālo iekļaušanos. Spēja izvirzīt priekšplānā meritokrātiskās vērtības un neredzētu britu sabiedrības šķiriskumu neatceļ šķiriskās struktūras ierobežojošo raksturu, kas iespaido ne tikai Latvijas emigrantu, bet arī viņu bērnu sociālo likteni.

Šis bloga ieraksts ir tapis Mārtiņa Kaprāna pēcdoktorantūras pētniecības projekta «Baltijas migranti Lielbritānijā: adaptācijas stratēģijas un nākotnes scenāriji» (Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/103) ietvaros.