Anglijā, kur dzīvo visvairāk Latvijas migrantu, ir reģistrēta absolūti lielākā daļa Apvienotajā Karalistē (AK) ar koronavīrusu inficēto gadījumu, arī visvairāk vīrusa izraisīto nāves gadījumu. Pašlaik zināms, ka AK no Covid-19 ir miris viens Latvijas valstspiederīgais. Iepazīstoties ar tiešsaistes sarunām par un ap koronavīrusu, kas pieejamas populārākajās migrantu Facebook vietnēs (piemēram, Latvieši UK, Latvieši Anglijā Forums, Latvians in the UK), itin bieži nākas secināt, ka sarunu tēmas neatšķiras no Latvijā apspriestajām. Sākotnējā neticība vīrusa bīstamībai, kas bija novērojama vēl marta beigās, ir pāraugusi bažīgumā un pandēmijas realitātes pieņemšanā. Var novērot gan satraukumu un neziņu par to, cik bīstams ir šis vīruss un kā to atpazīt, gan mēģinājumus mazināt pandēmijas izraisīto trauksmi, tostarp ļaujoties sazvērestības teoriju saldajam kārdinājumam. Nu gluži kā Latvijā vai kā jebkurā citā valstī, kurā netiek ierobežots tiešsaistes komunikācijas demokrātiskais haoss (jo visiem taču drīkst būt viedoklis par kroņavīrusu). Tomēr līdzās nemitīgajiem mēģinājumiem apjēgt šo zarazu, kā tiešsaistes diskusijās Covid-19 tiek nereti saukts, Latvijas valstspiederīgo prātus nodarbina arī praktiski jautājumi, kas saistīti ar pandēmijas laika ikdienas dzīvi mītnes zemē.

Pēc neilgas mēs-iesim-citu-ceļu pozēšanas AK valdība marta beigās tomēr uzsāka īstenot striktu pasākumu kopumu, lai mazinātu Covid-19 izplatību. Valdības stratēģija, kas ieguvusi nedaudz baiso, bet trāpīgo lockdown apzīmējumu, paredz striktus fiziskās distancēšanās nosacījumus. Ārkārtējās situācijas pasākumi latviešu migrantu vidū ir raisījuši neizpratni un kritiskas pārdomas, piemēram, par iespējām veikt Covid-19 testus vai par to, cik cilvēku drīkst atrasties automašīnā, ar kuru dodas uz darbu. Taču, šķiet, visbiežāk apspriestā tēma ir saistīta ar strādāšanas ierobežojumiem, kas, ja pašreizējais karantīnas režīms saglabājas vairākus mēnešus, var pasliktināt latviešu migrantu labklājību un dzīves kvalitāti. Šie ierobežojumi daļu Latvijas valstspiederīgo ir piespieduši atrasties dīkstāvē. AK valdība ir paredzējusi dīkstāves kompensācijas darba ņēmējiem, kas maksājuši nodokļus. Kompensācijas apmērs ir 80 procenti no mēnešalgas (tiesa, kompensācija mēnesī nevar būt lielāka par 2500 britu mārciņām).

Taču ne visi Latvijas valstspiederīgie var atļauties būt dīkstāvē vai strādāt no mājām, jo klātienes darbs eksistenciāli svarīgās nozarēs nav jau apstājies. Kādam ir jāstrādā ne tikai ārstniecības iestādēs, bet arī lauksaimniecībā, noliktavās, pārtikas produktu iepakošanā vai preču pārvadāšanā – jomās, kurās sastopami daudzi latviešu migranti. Latvijas valstspiederīgie, ar kuriem pēdējā laikā esmu sazinājies un kuri turpina strādāt, atzīst, ka izsludinātās karantīnas iespaidā ir samazinājies darba apjoms un intensitāte. Piemēram, kāda latviete, kas jau 10 gadus dzīvo Līdsā un strādā uzņēmumā, kurš darbojas plašākā piegāžu ķēdes, man īsi raksturo, kā atšķiras viņas darba apstākļi no pirmskarantīnas laika:

«Tagad maiņā strādā mazāk cilvēku, jo jāietur distance, divas reizes dienā mēra temperatūru, un jānēsā maska.»

Jaunie apstākļi ir īsts pārbaudījums ģimenēm ar bērniem. Ja strādājošie vecāki nekvalificējas kā nozīmīgie darbinieki (key workers), kuru bēriem skolas ir pieejamas, tad bērnu pieskatīšana un attālinātā izglītošana rada papildus slodzi, t.sk. mājsaimniecības budžetam. Īpaši neaizsargāti, kā liecina sarunas Facebook vietnēs, jūtas tie Latvijas migranti, kas strādā caur nodarbinātības aģentūrām. Pastāv uzskats, ka aģentūras jau ilglaicīgi nerespektējot darba ņēmēja ģimenes vai veselības stāvokli un tās jebkurā brīdī var atbrīvoties no problemātiskajiem darba ņēmējiem, jo rindā jau stāvot citi.

Starp Latvijas emigrantiem, protams, ir arī tādi, kas koronavīrusa iespaidā jau ir zaudējuši darbu. Viņi var pieteikties t.s. universālajam kredītam, taču pašreizējos apstākļos bezdarbnieka statuss var eventuāli nozīmēt būtisku ienākumu kritumu un lejupejošu profesionālo mobilitāti. Katrā ziņā bezdarbnieki un nodokļu nemaksātāji ir divas grupas, kas latviešu migrantu vidū uzskatāmas par vistiešākajiem britu karantīnas režīma sociālajiem upuriem. Šīs grupas visprecīzāk ilustrē Gaja Stendinga argumentu par migrantiem kā prekariāta jeb pastāvīgā nedrošībā dzīvojošās modernās sabiedrības daļas priekšposteni.¹ Tomēr, kopumā ņemot, man ir radies iespaids, ka gan dīkstāvē esošie, gan strādājošie latviešu migranti, gan arī bezdarbnieki ir nogaidoši cerīgi attiecībā uz savu nākotni. Šeit ir vietā minēt socioloģes Lienes Ozoliņas domu par Latvijas iedzīvotājiem ekonomiskās krīzes laikā pirms desmit gadiem. Balstoties savā lauka darbā apkopotajās liecībās, L. Ozoliņa izvirza tēzi, ka valsts pagājušās krīzes laikā morāli disciplinēja Latvijas iedzīvotājus gaidīt savas iespējas un neļauties panikai. Uzņemoties neoliberālajai loģikai raksturīgo individuālo atbildību par neapmierinošu sociālo stāvokli, ievērojama daļa no šiem disciplinētajiem subjektiem emigrēja uz AK. Tagad viņiem ir atkal jāgaida, tikai šoreiz gaidīšanai kā sociālai praksei ir krietni citādāki apstākļi, t.sk. cits morālās disciplīnas avots.²

Līdzās UK karantīnas režīma apspriešanai un kritikai tiešsaistes diskusijās samērā bieži parādās atsauces uz Latvijas situāciju, kurai, kā zināms, daudzi emigranti regulāri seko līdzi.³ Kamēr Latvijā īstenotie pandēmijas ierobežošanas pasākumi dažkārt izpelnās pozitīvu vērtējumu, īpaši salīdzinājumā ar AK, emocionāli daudz krāšņāku reakciju ir izraisījuši sistemātiskie mēģinājumi stigmatizēt ārzemēs dzīvojošos, kas Covid-19 laiku ir nolēmuši pārlaist Latvijā. Par viņiem, īpaši t.s. repatriāciju reisu kontekstā, Latvijā izskan dzēlīgi komentāri, jo no ārzemēm atbraukušie tautieši, starp viņiem arī AK dzīvojošie, tiek uzlūkoti kā potenciāli vīrusa nēsātāji un tātad kā drauds. Lai gan trūkst informācijas, cik AK pastāvīgi dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo ir pandēmijas iespaidā atgriezušies un vai runa ir par pastāvīgu vai īstermiņa atgriešanos, šādus cilvēkus Latvijā tik tiešām var sastapt. Facebook vietnēs joprojām ik pa laikam parādās latviešu migranti, kas pauž vēlmi pārlaist pandēmiju Latvijā. Taču tā, bez šaubām, ir tikai saujiņa cilvēku pret to latviešu migrantu kopumu, kas ar savām ģimenēm, īpašumiem un citām saistībām palikuši AK un negrasās to pamest.

Emigrantus stigmatizējošā attieksme, kurai Latvijas sabiedrībā jau ir zināma priekšvēsture, nepaliek tikai bezatbildīgajās interneta dzīlēs, bet var izpausties arī pret emigrantiem vērstā uzvedībā, kā to nesen apliecināja Bērnlijā dzīvojošā Jāņa Antonišķa Facebook ieraksts, kurš diemžēl vairs nav pieejams. Jānis februārī (!) apmeklēja Latviju un marta beigās bija plānojis atgriezties, taču pārvietošanās ierobežojumi to liedza. Viņa automašīna ar stūri labajā pusē un AK reģistrācijas numuru bija pamudinājusi nervozākus indivīdus izteikt piezīmes saistībā ar infekcijas izplatīšanu. Lai izvairītos no šādām piezīmēm, Jānis mašīnas vējstiklā ievietoja uz lielas kartona loksnes uzrakstītu paskaidrojošu tekstu, ka ir vesels un ka patiesībā pēc iespējas ātrāk vēlas atgriezties pie ģimenes. Kā pierādījumu viņš bija pievienojis arī biļetes uz atcelto prāmi.

Jānis nav vienīgais Latvijas valstspiederīgais, kas karantīnas dēļ ir «iesprūdis Latvijā» un kam pandēmijas pirmajās nedēļās nācies saskarties ar atsevišķu Latvijas iedzīvotāju aizdomu pilno attieksmi. Šāda attieksme, kā liecina tiešsaistes sarunas, ir saasinājušas AK dzīvojošo latviešu migrantu atsvešinātību no valsts. Tikai šajā kontekstā atsvešinātība ne tik daudz izpaužas kā distancēšanās no Latvijas valsts un politiķiem, bet vairāk kā pretnostatīšanās iztēlotajai Latvijas sabiedrībai, kurā aizbraucējus «nolamā kā suņus». Tādēļ ir apsveicams Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča nesenais paziņojums saistībā ar jauniem repatriācijas reisiem, kurā viņš uzsver, ka t.s. repatrianti «nav ne marsieši, ne ienaidnieki, bet mūsu līdzcilvēki, kuru tiesības atgriezties garantē Satversme».

Latvijas emigrantiem pēdējie gadi Apvienotajā Karalistē ir bijuši nemierīgi. Pat ja Brexit radītais satraukums ātri tika savaldīts un neitralizēts, tas izgaismoja tos strukturālos ierobežojumus, ar kuriem ar kuriem jārēķinās latviešu un citu valstu migrantiem, dzīvojot šajā valstī un sabiedrībā. Kamēr Brexit pārejas perioda sarunas ar Eiropas Savienību arī nokļuvušas dīkstāvē, tagadējā Covid-19 pandēmija ir atsegusi jaunu nedrošības horizontu, uz kura fona latviešu migrantu sociālais stāvoklis izskatās ievainojamāks nekā agrāk. Tas gan nenozīmē, ka Latvijai pārskatāmā nākotnē būtu jārēķinās ar remigrācijas vilni no AK. Taču atšķirīgās britu karantīnas režīma sekas un atšķirīgās pēckrīzes iespējas sazobē ar jau iepriekš starp latviešu migrantiem pastāvējušajām sociālajām atšķirībām var radīt dziļākas plaisas visnotaļ pozitīvajā migrācijas pieredzē stāstā.

Šis bloga ieraksts ir tapis Mārtiņa Kaprāna pēcdoktorantūras pētniecības projekta «Baltijas migranti Lielbritānijā: adaptācijas stratēģijas un nākotnes scenāriji» (Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/103) ietvaros.