Saturs

Portāls Delfi turpina stāstīt par pagājušajā rudenī veiktā Latvijas pilsoņu emigrācijas un reemigrācijas pētījuma rezultātiem. Par aptauju dalībniekiem kļuvuši arī Delfi lasītāji — mūsu portāls jau tradicionāli ir būtisks informācijas avots ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem par notiekošo Latvijā.

Neto emigrācijas (aizbraukušie mīnus atgriezušies) rādītājs no 2000. līdz 2019. gadam bija 315 tūkstoši Latvijas pilsoņu. Pētnieku redzeslokā nonākuši latvieši no 116 pasaules valstīm, tajā skaitā no tik eksotiskām kā Saūda Arābija, Taivāna, Singapūra, Zambija, Mongolija, Hondurasa, Papua Jaungvineja, kā arī Trinidada un Tobago.

Ir izdevies apkopot informāciju par gandrīz 3000 bērniem: par viņu dzīvi, sajūtām, saikni ar dzimteni, problēmām un panākumiem. Piemēram, kāda uz Lielbritāniju aizbraukusi ģimene pastāstīja par saviem septiņiem bērniem, bet atklājās, ka reemigrantu vidū bija arī astoņu bērnu ģimene.

Ar šīs informācijas analīzi nodarbojas Daina Grosa — Austrālijas latviete, kura, dzimusi un bērnību pavadījusi ārpus Latvijas, pusmūžā ar ģimeni pārcēlusies uz Latviju, viņas vecāku dzimteni.

Par ko atgriežoties satraucas vecāki un bērni?

Daina Grosa ir dzimusi Austrālijā, kurp, līdzīgi kā vairāki tūkstoši citu latviešu, bēgot no padomju varas, bija devušies viņas vecāki. «Tur tētis iepazinās ar mammu un izveidoja ģimeni,» stāsta Daina. «Viņi bija aktīvi Latvijas patrioti, mājās sarunājās tikai latviski. Mēs ar māsu apmeklējām latviešu sestdienas skolu un bijām iesaistītas tautiešu kopienas aktivitātēs Sidnejā. Doma par dzīvi Latvijā tajā laikā bija tikai sapnis, jo Latvija bija daļa no Padomju Savienības un atgriešanās tajā laikā nebija iespējama.»

Pati Daina apprecējās ar Austrālijas latvieti. Ieguvusi izglītību antropoloģijā, pēc tam lingvistikā, viņa daudzus gadus darbojās Pasaules Brīvo latviešu apvienībā (PBLA). Viņa bijusi gan redaktore portālā «Latvians Online», gan tulkojusi grāmatas. Grosu ģimenes bērni jau kopš dzimšanas auguši latviešu valodas vidē.

Pirmoreiz senču dzimteni Daina apciemoja 1989. gadā: «Tas bija šoks, taču mani ļoti aizrāva šeit notiekošie procesi. Sāku bieži braukt uz Rīgu, bet pirms 15 gadiem sapratu — ja gribam, lai bērni labi zinātu mūsu valodu un kultūru, jādzīvo Latvijā. Vēlāk, veicot emigrācijas pētījumus, sapratu, ka man bijusi taisnība: bērni var pretoties tam, kas no viņiem prasa papildu piepūli.» Dainas bērni prata latviski lasīt un rakstīt. Taču, ja septiņgadīgais dēls organiski iekļāvās pirmajā klasē, tad 11 gadus vecajai meitai pāreja no austrāliešu uz latviešu skolas ceturto klasi bija psiholoģiski grūta.

«Es pārdzīvoju un centos izprast, kādēļ manam bērnam ir tik grūti socializēties,» atceras Daina. «Kāpēc viņai tik bieži sāp galva un nomoka stress? Atšķirībā no Austrālijas Latvijā vecāki netiek iesaistīti skolas darbā, tādēļ atlika vienīgi minēt, kas tieši nogājis greizi. Toreiz, 2006. gadā, Latvijā vēl nebija nopietnas pieredzes darbā ar reemigrantiem.»

Personīgā pieredze pamudināja Dainu iestāties Saseksas Universitātes doktorantūrā, lai rakstītu disertāciju par faktoriem, kas ietekmē bērnu psihosociālo pašsajūtu, atgriežoties senču dzimtenē. Savākusi Latvijas emigrantu un reemigrantu aptauju datus, pētniece veica vairāk nekā 50 apjomīgas intervijas ar vecākiem un bērniem, starp kuriem bija arī tādi, kas vairs nesarunājas dzimtajā valodā.

Bērnu nākotne — nopietns iemesls aizbraukt un atgriezties

Bērni ir viens no «Top 4» iemesliem, kādēļ cilvēki pamet Latviju. Pagājušajā gadā 43,7% aptaujāto kā vienu no savas aizbraukšanas iemesliem minēja vēlēšanos uzlabot savu vai savu bērnu dzīves kvalitāti. Vēl pirms pieciem gadiem šo iemeslu minēja tikai 16,2%. Trīs citi svarīgākie aizbraukšanas iemesli: fnansiālās grūtības, nespēja atrast darbu Latvijā un labākas sociālās garantijas ārzemēs.

Galvenajiem iemesliem, kas mudina atgriezties, nav ekonomiska rakstura: «pietrūkst ģimenes un draugu», «skumjas pēc Latvijas» vai «citi ģimenes apstākļi». Populārāko atgriešanās iemeslu četriniekā vietu ieņem arī vecāku vēlme, lai viņu bērns uzaugtu un mācītos Latvijā. Nelatviešu starpā šādu atbildi izvēlas 9,3%. «Intervijās es bieži dzirdēju tādu frāzi: dzīvojot ārzemēs, bērni sāk piemirst dzimto valodu,» stāsta pētniece. «Nereti, kad bērni sasnieguši skolas vecumu, vecāki ir izvēles priekšā — tagad vai nekad.»

Bieži vien bērni tiek minēti arī starp faktoriem, kuri ietekmē ģimenes lēmumu neatgriezties. Lūk, daži no tiem.

Kas attur no atgriešanās Latvijā?

• Neredz izaugsmes iespējas bērniem – 34,2% (nelatviešu starpā — 45,5%).
• Nav drošs, vai bērns saņems nepieciešamo atbalstu, iekļaujoties Latvijas izglītības sistēmā, — 26,3% (nelatviešu starpā — 40,6%).
• Latviešu valodas zināšanu trūkums (pašam, dzīvesbiedram vai bērnam) — 17,7% (nelatviešu starpā — 26,8%).

Kā aizbraucēju bērni saglabā saikni ar Latviju?

Lielākoties bērni saziņai ar Latviju izmanto Skype vai arī sociālos tīklus. Sazvanās ar vecvecākiem, draugiem. Kontakti ar neradiniekiem laika gaitā samazinās: jo ilgāku laiku bērni dzīvo ārzemēs, jo vairāk zaudē valodas zināšanas, bet intereses sāk atšķirties no vienaudžu interesēm Latvijā.

Eiropā dzīvojošās ģimenes cenšas vismaz reizi gadā apciemot Latviju, ja ir, kur un pie kā atbraukt. Biežāk dzimteni apciemo tie, kas dzīvo Polijā, Somijā, Zviedrijā un Vācijā, — iesēžas mašīnā, prāmī vai lidmašīnā un brauc šeit pavadīt, piemēram, skolas brīvdienas. Arī no Lielbritānijas, Īrijas un citām Eiropas valstīm daudzi brīvdienās bērnus sūta pie vecvecākiem. Taču jau pusaudža vecumā bērni biežāk izvēlas nebraukt, jo viņu skolas draugi ir mītnes valstī. Kāda reemigrantu ģimene no Vācijas pastāstīja, ka viņu meita vasarā bija uzaicinājusi savas vācu draudzenes pie vecmātes laukos — draudzenēm Latvijā ļoti paticis. Taču dzirdētas arī atzīšanās, ka bērni nevēlas izrādīt draugiem Latviju, jo šeit nav tāda dzīves līmeņa, pie kāda viņi pieraduši ārzemēs.

Valoda un kultūra — vedam līdzi vai meklējam tur?

Pēdējo gadu laikā sarucis to aizbraukušo vecāku skaits, kuru bērni latviešu valodu mācījušies un savu identitāti apguvuši mājas apstākļos, — no 40 uz 34%. «Šī starpība nav uzskatāma par statistiski būtisku, taču tā pastāv,» precizē Grosa. «Būtiski samazinājies arī latviski lasošo bērnu skaits. Taču te jāpiebilst, ka bērni vispār arvien retāk lasa grāmatas, viņus vairāk saista digitālā vide.»

No 9 līdz 11% pieaudzis to bērnu skaits, kuri darbojas diasporas deju kolektīvos, koros un teātros. Vairāk kļuvis arī to, kas izrādījuši vēlmi mācīties latviešu nedēļas nogales skolās (no 10 līdz 12%). Lielākoties to izvēlas jau svešumā dzimušie bērni. Retāk diasporas aktivitātēs ģimenes iesaista tos bērnus, kuri aizbraukuši pirmsskolas vai skolas vecumā.

«Nevēlēšanos saglabāt piederību latviskajai kultūrai var sekmēt divi iemesli,» skaidro Grosa, «vieni ir sarūgtināti: nevēlos uzturēt saikni ar Latviju, dzīvošu tās valsts dzīvi, kurā esmu apmeties. Citi vienkārši saziņas valodai nepiešķir svarīgu nozīmi — ļauj visam notikt pašplūsmā, lai bērns justos komfortablāk un vieglāk integrētos. Protams, ir arī ģimenes, kur valoda un kultūra tiek veiksmīgi uzturēta.

Savukārt daudzi uzskata: ja mēs ar vīru sarunājamies latviski un arī pie bērna vēršamies latviešu valodā, tad nav nekādu problēmu, ja viņš atbild angliski (vai citas mītnes valsts valodā), jo latviski viņš vienalga sapratīs. Nē, pēc laika arī nesapratīs. Drīzāk valodas zināšanas no pasīva stāvokļa noslīdēs līdz nulles līmenim. Ja vecāki neuzstāj, tad, sākoties mācībām skolā, bērniem kļūst arvien grūtāk sarunāties dzimtajā valodā. Un, ja arī paši vecāki pāriet uz svešvalodu vai negatīvi izsakās par Latviju, motivācija zūd pilnībā.

Jo vairāk ģimeņu es intervēju, jo labāk saprotu, cik ļoti bērnus ietekmē vecāku attieksme pret dzimto valsti un aizbraukšanas iemesli. Ja māte dēla klātbūtnē runā par to, ka Latvijai nav nākotnes, nav jēgas tur palikt, arī bērns pārņem šo naratīvu. Maz ticams, ka viņā radīsies interese par dzimteni. Ja atgriežamies pie manas ģimenes pieredzes, tad mums pat prātā nenāca, ka latviešu valoda ir mazsvarīgāka par angļu, — tā bija senču valoda, sirds valoda. Un par Latviju vienmēr runājām ar mīlestību.»

Dzimtā valoda — kurš un kādēļ palīdzēs to saglabāt?

Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā un vēl dažās citās valstīs emigrantu bērniem dzimto valodu kā atsevišķu priekšmetu uz valsts rēķina pasniedz parastās skolās (ja ne vietējā, tad tuvākajā, kurā ir attiecīgs skolotājs).

Daina Grosa dalās savā pieredzē: «Austrālijā kopš 70. gadiem tiek īstenota izteikti multikulturāla politika ar akcentu uz to, ka kultūru daudzveidība ir bagātība. Valsts sniedz materiālu atbalstu mazākumtautību svētdienas skolām – naudu par katru bērnu. Tiesa, ik gadu dažus simtus dolāru nākas piemaksāt arī ģimenei. Pēdējo gadu laikā vairākas valstis, tajā skaitā arī Lielbritānija, nonākušas pie atziņas, ka dzimtā valoda ir ļoti būtiska bērna attīstībai, dzimtās valodas zināšanas palīdz vieglāk apgūt mītnes valsts valodu. Jā, šāds bērns jauno valodu varbūt apgūs ilgāk, taču daudz kvalitatīvāk.»

Dainas Grosa veiktās intervijas ir apstiprinājušas to, ka gadījumos, kad māte ir latviete, bērns valodu biežāk zinās labāk nekā tad, ja latvietis ir tēvs. «Tas ir saprotami, vīrietis vairāk aizņemts darbā. Jauktajās ģimenēs veiksmīgi darbojas arī formula: pēc bērna piedzimšanas katrs no vecākiem atbild par vienas valodas apguvi. Mēs iestrādājām atsevišķu jautājumu: kādā valodā jūs sarunājaties vakariņu laikā? Bija atbildes, ka vienlaikus trijās valodās. Piemēram, māte ar tēvu savā starpā sarunājas angliski, bet ar bērnu katrs savā valodā.

Pētījumi liecina, ka tajās valstīs, kuru ikdienā tiek lietotas daudzas valodas, — Šveice, Beļģija, Vācija — bērni biežāk pārzina vairākas valodas. Visgrūtāk ar valodu apguvi sokas bērniem, kas nokļuvuši angliski runājošajās zemēs — Lielbritānijā, Īrijā, ASV. Lai kā vecāki nepieturētos pie dzimtās valodas, ieaudzināt to bērnam ir grūti, jo par galveno kļūst valsts valoda. Kontinentālajā Eiropā tas nav tik izteikti, tur biežāk valda izpratne par to, ka vairākas valodas ir vērtība,» skaidro Grosa.

Pētniece pastāstīja par kādas skolotājas pieredzi Londonas austrumu daļā, kur mācījās daudz atbraucēju bērnu: «Viņiem bija atšķirīga dzimtā valoda, taču vajadzēja visiem iemācīt angļu valodu. Skolotāja saprata, ka vienlīdz svarīgi bērnos nostiprināt gan dzimtās, gan angļu valodas zināšanas. Viņas izstrādātā sistēma arī citās skolās kļuva par paraugu tam, kā integrēt un iesaistīt izglītības procesā emigrantu bērnus. Pirmajos mēnešos bērni aktīvi apguva angļu valodu, kamēr skolotāja sekoja katra audzēkņa individuālajai attīstības gaitai. Būtu labi, ja arī Latvijā tiktu padomāts, kā palīdzēt atbraucēju bērniem iejusties latviešu skolās, no pirmās dienas intensīvi mācot latviešu valodu un iekļaujot jaunajā vidē, nenovedot viņus līdz psiholoģiskām problēmām.»

Pēc pētnieces domām, īpaši grūti klājas pusaudžiem. Bieži viņi sākumā ilgi klusē, vēro, klausās valodas skanējumu, pārdomā, kā izturēties, cenšas izprast, kā viss darbojas, — un tikai tad sāk runāt.

«Visļaunāk, ja pārejas vecumā nākas saskarties ar mobingu, un šāda iespējamība visaugstākā ir skolās (runa ir par emigrantus uzņemošajām valstīm, piemēram, Angliju), kurās mācās ekonomiski zemāko slāņu bērni, kur nav pierasts pie iebraucējiem. Tur var sākt ‘piekasīties’ akcentam, tautībai, uzvedībai… Rezultātā dažādu valstu emigrantu bērni savācas savrupās grupās, jo tā viņiem ir vieglāk. Taču smagākos gadījumos rodas problēmas ar ēšanu, uzvedību, parādās vēdera un galvas sāpes — līdz pat murgiem un panikas lēkmēm. Man šķiet, bilingvālās skolās Latvijā tādu problēmu ir mazāk — tajās ir lielāka diferencētās apmācības pieredze atkarībā no valodas zināšanu līmeņa. Latvijā notiek LVA (Latviešu valodas aģentūra) rīkoti semināri skolotājiem, kas māca reemigrantu bērnus, bet tie nav visiem pieejami, īpaši skolotājiem, kas dzīvo tālu no Rīgas.»

Adaptācijas grūtības Latvijas skolās

• 26,2% — nepietiekamas valodas zināšanas, lai apgūtu sava vecuma mācību programmu.
• 26,1% — no ārzemēm atšķirīga mācību pieeja.

Pašlaik Ministru kabineta noteikumi paredz papildu atbalstu skolām trīs gadus ilgā termiņā. «Tur nav skaidri atrunāts, kāds būtu šis atbalsts,» norāda pētniece. «Nav izstrādāta speciāla programma reemigrantu bērniem. Saskaroties ar skolotājiem, es sapratu, ka valsts apmaksāto nedaudzo stundu laikā ir grūti gūt rezultātus. Skolotāji kļūst par nepilnīgi izstrādātas atbalsta sistēmas ķīlniekiem. Eiropā ļoti populārs ir skolotāja asistenta modelis. Arī Latvijā tāds pastāv, taču viņi netiek īpaši apmācīti, kā palīdzēt reemigrantu bērniem. Rezultātā bērnam rodas sajūta, ka viņš ir iemests jūrā un… mācies peldēt! Un tāpat arī skolotājam – māci peldēt!»

Daina Grosa uzskata, ka pirmajā laikā šie bērni būtu jāatbrīvo no atzīmju vērtēšanas sistēmas un viņu atbalstam vairāk jāiesaista vecāki, kā arī klasesbiedri. «Bērni Latvijas skolās vēl nav pieraduši uzņemt savā vidū atbraucējus. Ne tikai no citām valstīm, bet pat no citiem rajoniem,» stāsta pētniece. «Austrālijā jau no pirmās klases māca to, cik svarīgi ir, lai katrs justos gaidīts.»

Reemigrantu bērni — patrioti vai kosmopolīti?

Daina Grosa ir izvaicājusi vecākus-emigrantus par to, kur tie redz savus bērnus tālākā nākotnē. Vai viņi vēlas, lai tie mācītos Latvijā, mītnes vai vēl kādā citā valstī? Izskanējušās atbildes esot ļoti atšķirīgas.

«Bērna patriotisms ļoti lielā mērā atkarīgs no vecāku pozīcijas,» viņa novērojusi. «Ja māte stāsta, ka Latvijai nav nākotnes, tad arī nav, no kurienes rasties patriotismam. Turpretī, ja ik pa laikam atgādina, ka kaut kad atgriezīsimies, piederības sajūta saglabājas. Ir ļoti būtiski, vai bērns zina savas izcelsmes valsts valodu. Ja tā nav, pastāv liela varbūtība, ka viņš sevi apzināsies kā mītnes valsts pilsoni. Mūsdienās 12% aizbraucēju bērnu apmeklē svētdienas skolu valodas nodarbības. Ja paskatāmies datus kaut vai tikai par latviešiem — tie ir 18%. Vēl 6 līdz 7% valodu mācās tiešsaistē. Pārējie valodu apgūst mājās vai neapgūst vispār.»

Saskaņā ar pētnieces novērojumiem ir daudz cilvēku, kuri lieto eiropeiskās mobilitātes iespējas, vienlaikus nezaudējot piederības sajūtu vienai valstij. «Tā ir jauna tendence. Sarunājos ar piecpadsmitgadīgu meiteni, kas Vācijā dzīvo jau kopš 5 gadu vecuma. Viņa teica: «Es esmu latviete, nevis vāciete. Pēc skolas pabeigšanas gribu atgriezties Latvijā.» Tā būs viņas izvēle.» Arī pati Daina Grosa ir izvēlējusies. «Bija laiks, kad es emocionāli svārstījos starp valstīm, bet tagad jūtos pilnībā piederīga Latvijai. Šī atziņa nāca pakāpeniski. Man te ir labi, komfortabli. Man ir dubultā pilsonība, bet manas mājas ir šeit.»

Šī materiāla izmantošana bez Delfi piekrišanas nav atļauta. Vairāk informācijas šeit.