Es labi atceros, kad pirmo reizi skaidri apzinājos, ka jaunie latviešu migranti Lielbritānijā nudien atšķiras. Tas notika mana pirmā lauka darba laikā 2014. gada rudenī. Kādu dienu man bija paredzēts intervēt vairākus cilvēkus Handigtonā, bet vakarā — intervija Londonā. Handingtona atrodas aptuveni divu stundu brauciena attālumā no Londonas. Tā ir neliela pilsētiņa Austrummidlendos — Anglijas reģionā, kur mitinās ļoti daudzi Latvijas emigranti. Handingtonā man bija emocionāli piesātinātas sarunas ar vidējās un vecākās paaudzes cilvēkiem, kuru pieredzes stāsti iesniedzās laikā, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā un kad latviešu migranti diezgan viegli varēja kļūt par nelegāļiem, strādājot Lielbritānijā ar viltotām identitātēm. Mani sarunbiedri likās apmierināti ar savu mazkvalificētā strādnieka rimto ikdienu. Pēcpusdienā steidzu atpakaļ uz Londonu, kur mani gaidīja Laima — 28 gadus veca latviete, kas strādāja starptautiski pazīstamā bankā. Laimai Latvijā bija turīgi vecāki, kas varēja nodrošināt meitai izglītības iegūšanu ārzemēs. Viņa bija dzīvojusi Lielbritānijā jau no 14 gadu vecuma.
Intervija ar Laimu īsti nevedās. Iespējams, es vēl nebiju pārslēdzies no Handigtonas latviešu horizonta uz lielpilsētas augsti kvalificētā darbinieka domāšanu, bet, iespējams, mani jautājumi bija pārāk pielāgoti cita tipa migrantiem. Jautājumi par emigrācijas iemesliem un saitēm ar dzimteni Laimai nešķita aktuāli, jo viņa sevi neuztvēra nedz kā emigranti, nedz kā tādu, kuras piederības apziņa Latvijai būtu izmainījusies. Mūsu sarunu caurvija abpusējs mulsums, tā ka Laima kādā brīdī noteica:
«Man liekās, ka es jums neesmu pārāk interesanta. Jums interesē vairāk tie cilvēki, kuri dēļ darba ir aizbraukuši.»
Viņas strupās un nereflektējošās atbildes izstaroja vēlmi distancēties no tiem latviešu migrantiem, kurus Latvijas publiskajā diskursā dažkārt mēdz dēvēt par ekonomiskajiem bēgļiem. Rezultātā mūsu saruna ilga tikai kādas 30 minūtes. Tās pašas dienas vakarā es uz karstām pēdām dalījos ar neveiklās intervijas pieredzi savai poļu paziņai, kas studēja Londonas Ekonomikas un Politikas skolā. Zīmīgi, ka poļu paziņa, kurai arī vecāki varēja vismaz daļēji nodrošināt studijas un dzīvošanu Londonā, faktiski pievienojās Laimas attieksmei, norādot, ka viņai nav nekā kopīga ar tiem poļu strādniekiem, kas Londonā sastopami uz katras ielas stūra.
Par to, ka latviešu migrantu mobilitātes motīvi un ikdienas takas bieži nekrustojas, man atgādināja arī otrais lauka darbs, kad es intervēju Margaritu — 30 gadus vecu restauratori, kas dzīvo Londonā jau 10 gadus. Margaritu es iepazinu pirmā lauka darba ietvaros. Viņa pēc studijām Latvijas Kultūras koledžā bija ekonomiskās krīzes kulminācijā brīdī pārcēlusies uz dzīvi Londonā. Tolaik viņa bija paspējusi iegūt gan skvotošanas, gan darba (picērijā) pieredzi. Abas intervijas šķīra pieci gadi. 2020. gada ziemā, kad notika otrā intervija, Margarita nodarbojās ar senu fotogrāfiju digitalizāciju un plānoja absolvēt maģistratūras programmu. Kādā brīdī mūsu saruna aizvirzījās līdz tam, kā latvieši dzīvo ārpus Londonas. Viņa atzina, ka desmit gadu laikā nav sanācis paviesoties Lielbritānijas latviešu pilsētās, piemēram, Pīterboro vai Korbijā. Margarita izteicās, ka šajās vietās latvieši vairāk strādā fabrikās, tādējādi atkal norobežojot savu un citu migrantu pieredze lauku. Margarita atšķirībā no Laimas nav no turīgas ģimenes un ir uzaugusi laukos, tomēr līdzīgi Laimai viņa arī ir sapratusi, cik būtiski atšķiras latvieši ārpus Londonas un ka viņai ir paveicies nestrādāt fabrikās, jo, «ja mēs [ar draugu] strādātu vistu fabrikā, tad droši vien dzīve būtu pavisam savādāk iegrozījusies».
Laimas un Margaritas priekšstati par sevi un tiem latviešu migrantiem, kurus viņas tā īsti nav sastapušas, izgaismo simboliskas dalījuma līnijas, kas vieno un kas atsvešina. Viņas vieno Latvija kā izcelsmes valsts un latviešu kultūras kodi, bet šķir Latvijas un/vai Lielbritānijas sociālā realitāte un šīs realitātes briedinātais paštēls un sociālie statusi. Tādējādi tas visdrīzāk ir stāsts par latviešu nesatikšanos gan Latvijā, gan ārpus tās; tas ir stāsts par atšķirīgajām sociālajām vidēm un no tām izaugušajiem morālajiem orientieriem, kas latviešus šķir gan šeit, gan tur. Latvijas publiskajā diskursā emigrantu savstarpējās atšķirības tiek nonivelētas, priekšplānā izvirzot sociāli viendabīgu migrantu tēlu. Šāda kulturāli un sociāli nestrukturēta reprezentācija, bez šaubām, palīdz nostiprināties diasporas kategorijai, kuras aktīvākie un redzamākie cilvēki bieži pārstāv augsti kvalificēto darba migrantu segmentu. Savstarpējā pozicionēšanās, kas tik reljefi izpaužas starp latviešiem Lielbritānijā, neiederas diasporas politiskajā diskursā. Taču pētniekam nevajadzētu ļaut politiskajām nostādnēm aizklāt skatu uz latviešu migrantu kopuma iekšējām atšķirībām. Tāpat pretnostatījumam starp veco un jauno diasporu vai starp latviešu un nelatviešu migrantiem, kas, šķiet, ir visbiežāk izceltās atšķirības, nevajadzētu aizēnot diskrētākas atšķirības, kas balstās jauno migrantu mītnes zemes sociālajos statusos.
Sociālo statusu atšķirības biežāk un izteiksmīgāk parādās augsti kvalificēto migrantu stāstos. Zīmīgi, ka augstāku sociālo statusu iemantojušie latvieši mēdz arī skaidrāk izcelt un problematizēt necaurlaidīgās šķiriskās un kulturālās robežas, ar kurām viņi ir sastapušies britu sabiedrībā. Tas liecina par attīstītāku pašrefleksijas spēju, bet vienlaikus liek arī izteikt pieļāvumu, ka šīs migrantu grupas transnacionālo iesakņošanos apzīmogo spēcīgāka nenoteiktības apziņa. Respektīvi, šīs grupas pārstāvji nevēlas sociāli identificēties ar darba migrantu vairākumu, kas dzīvo latviešu pilsētās, bet daudzi arī nespēj identificētie ar britu sabiedrību, jo viņiem pietrūkst materiālo un/vai simbolisko resursu, lai pilnībā pārvarētu sociālās un kulturālās barjeras, aiz kurām dzīvo īstie angļi.
Šīs lauka darba piezīmes ir tapušas Mārtiņa Kaprāna pēcdoktorantūras pētniecības projekta «Baltijas migranti Lielbritānijā: adaptācijas stratēģijas un nākotnes scenāriji» (Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/103) ietvaros.